šonakt
+18°,
rīt
+26°,
DR
vējš
4-7
m/s
Tukuma rajons (Tukuma, Kandavas, Jaunpils, Engures novads)
Tukuma rajons atrodas Latvijas rietumu daļā pie Rīgas jūras līča rietumu krasta.
Rajona platība - 2 447 km². Attālums līdz galvaspilsētai no rajona centra - 65 km. Rajons robežojas ar Talsu, Kuldīgas, Saldus, Dobeles, Jelgavas un Rīgas rajoniem, kā arī ar Jūrmalas pilsētu.
Rajonu šķērso divas dzelzceļa maģistrāles: Rīga-Tukums-Ventspils un Jelgava-Tukums-Ventspils. Nozīmīgākie autoceļi: Rīga-Ventspils, Tukums-Jelgava, Kandava-Kuldīga, Jūrmala-Talsi, Tukums-Engure-Kolka, Rīga-Saldus-Liepāja.
Nozīmīgākie resursi rajonā ir grants un smilts, kūdra (94 atradnes ar kopplatību 17 500 ha), ārstniecisko dūņu un minerālūdeņu atradnes.
Rajonā ir 63 ezeri, kuru platība pārsniedz 1 ha. Tukuma rajona upes pieder Ventas un Lielupes baseinam. Lielākā upe ir Abava (garums 129 km) - Ventas labā krasta pieteka. Rajona centrs Tukums atrodas Slocenes upes krastos (upes garums - 44 km, tā ietek Lielupē). Tukuma rajona lielākie purvi atrodas dienvidu un austrumu malā, tai skaitā - Smārdes-Ķemeru tīrelis. 41% rajona teritorijas aizņem meži, 40.9% - lauksaimniecības zeme, 4.7% - purvi.
Rajonā ir vairāk nekā 55 000 iedzīvotāju.
2005. gadā lielākā daļa pastāvīgo iedzīvotāju (84.9%) ir latvieši, 8.5% - krievi, 2.4% - baltkrievi, 1% - ukraiņi, poļi, lietuvieši, 1.6% - citu tautību pārstāvji.
48% rajona iedzīvotāju dzīvo laukos, 52% - pilsētās un ciematos.
Bezdarba līmenis 2008. gada martā 2.6%.
Vietējās pašvaldības
Tukuma rajonā ir 4 novadi – Tukuma novads, kurā ietilpst Tukuma pilsēta, Degole, Džūkste, Irlava, Jaunsāti, Lestene, Pūre, Sēme, Slampe, Tume un Zentene. Kandavas novads ar Kandavas pilsētu, Cēri, Matkuli, Zanti, Zemīti un Vāni. Jaunpils novads ar Jaunpili un Viesatām. Engures novads ar Enguri, Lapmežciemu un Smārdi.
Tukuma pilsēta
Platība - 13.36 km².
Iedzīvotāji - 19 488 (2007. gada janvāra dati).
Bezdarba līmenis 2008. gada martā - 3.3%.
Tukuma vēsture
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka lībiešu apmetne Tukumā pastāvējusi jau 11. gadsimtā. Tā atradusies Tukuma jeb Vilkājas pilskalnā netālu no tagadējās pilsētas robežas pie vecā Talsu ceļa. No lībiešu valodas cēlies arī pilsētas nosaukums. Pieņemti divi skaidrojumi: tukku (kaudze) + maggi (kalns) vai tukku (kaudze) + maa (zeme). Kādā citā variantā pilsētas nosaukums skaidrots kā gala zeme, tādējādi saprotot vietu, kur robežojas Kurzemes un Zemgales novadi.
Ap 9. līdz 11. gadsimtu, kad veidojās senās kuršu valstis, Tukums, tāpat kā Talsi un Kandava, ietilpa Vanemas zemē.
13. gadsimtā tagadējās Latvijas teritorijā iebruka vācu krustneši. Bagātā Kursa vilināt vilināja iekarotājus. Šīs zemes pakļaut iecerējusi bija arī baznīca. Pēc ilgām cīņām 1253. gada 4. aprīlī Livonijas ordenis un bīskapi vienojās par zemes īpašumu sadalīšanu. Šajā līgumā kā ordeņa zeme pirmoreiz minēts Tukuma novads, kurā ietilpst Tukums, Vecmokas, Pūre, Sāti, Ozoli, kā arī Valguma un Kaņiera ezeri. Zināms, ka ordeņa ierēdnis vēl 13. gadsimta beigās dzīvojis vecajā pilskalnā un ievācis nodevas.
Par mūra pils celtniecības sākumu pagaidām drošu ziņu nav. Ir ziņas, ka pirmā pils uzcelta 1299. gadā Vilkājā, netālu no lībiešu pilskalna. Otrā (vai varbūt arī pirmā) pils celta tagadējā Tukuma centrā, no tās saglabājies neliels divstāvu tornis. Pils celta Livonijas ordeņa mestra Gotfrīda fon der Rogges valdīšanas laikā (1298-1306).
Drīz vien tika uzpludināts ezers un uzbūvētas pirmās ūdensdzirnavas - jau 1330. gadā. Dzirnavas atradušās kādreizējās Ūdens ielas galā.
Pils ziemeļu pusē iepretim vārtiem atradās tirgus laukums un baznīca. Tukuma draudze izveidota 1461. gadā, kopš 1468. gada minēta arī neliela koka baznīciņa, kas nosaukta visu ceļojošo tirgotāju aizstāvja Sv. Markus vārdā. Līdz reformācijai Tukumā bija katoļu draudze, 1567. gadā dibināta Tukuma evaņģēliski luteriskā draudze, 1687. gadā pabeigta Tukuma luterāņu baznīcas celtniecība.
Tukuma miests rakstos pirmo reizi minēts 1445. gadā. Tajā bija apmēram divdesmit ēkas, kā arī pils un baznīca. 1463. gada aprīlī un 1481. gada jūnijā Tukuma pilī notika Livonijas valsts kārtu sanāksmes jeb landtāgi. Tas nozīmē, ka miests bija pietiekami liels, lai tajā izvietotos vismaz simts landtāga dalībnieki un viņu pavadoņi.
1484. gadā Tukumu kā savu konkurentu tirdzniecībā nopostīja Rīgas karaspēks.
Līdz 17. gadsimta vidum Tukums bija neliels miests, tajā bija apmēram 800 iedzīvotāji, galvenokārt vācu amatnieki un tirgotāji.
Pēdējais Livonijas ordeņa mestrs un pirmais Kurzemes hercogs Gothards Ketlers, lai sadabūtu līdzekļus, ieķīlāja vairākas muižas Polijas karalim, tai skaitā arī Tukumu. Sākās poļu laiki Tukumā. Pēc to aiziešanas pils bija stipri izpostīta.
Tukums postīts arī Polijas-Zviedrijas kara laikā 17. gadsimta sākumā.
1628. gadā tika noslēgts pamiers, un pilsēta piedzīvoja uzplaukumu. Hercoga Jēkaba laikā Tukumā un apkārtnē uzbūvētas jaunas manufaktūras: dzelzs un vara cepļi, vara un misiņa lietuves un vara kaltuve. Dzelzs rāvu raka Lielplieņos un Ozolniekos. Vara rūdu pa Slocenes upi caur Valguma un Kaņiera ezeru ieveda no Zviedrijas, Francijas, Norvēģijas. Grenčos atradās arī stikla darbnīcas. Tukumā pie ezera ierīkoja mazu ostu, lai atvieglotu tirdzniecību, preču apmaiņu, sakarus ar citām valstīm. Tukums bija arī mestru un viņu viesu iecienīta medību vieta.
Tukums bija arī pasta stacija, kur vismaz reizi nedēļā ieradās pasta jātnieks vai kurjers - caurbraucot no Rīgas uz Kuldīgu vai Jelgavu.
1659. gadā Tukumā atkal iebruka zviedri, pilsēta nīkuļoja. Karam sekoja mēris. Pilsēta atguvās tikai 17. gadsimta 70. gados, taču jau 1710. gadā lielu daļu iedzīvotāju paņēma kārtējā mēra epidēmija.
1795. gada 17. martā Jelgavā muižnieku sapulcē Tukuma draudzes delegāti Žoržs Heinrihs fon Albedils un Ernsts Johans fon Kleists kopā ar citiem sagatavoja Kurzemes padošanās rakstu, ko iesniedza Krievijas ķeizarienei Katrīnai II. Jau 1795. gada 27. novembrī ķeizariene parakstīja ukazu par apriņķu izveidošanu Kurzemē - tiek izveidots arī Tukuma apriņķis ar centru Tukumā.
Pirmā skola Tukumā atvērta 1806. gada 18. maijā - to iekārtoja nelielā koka namiņā Lielajā ielā un skolā pieņēma tikai zēnus. 1854. gadā Tukumā pastāvējušas arī divas meiteņu skolas.
1837. gadā apstiprināts Tukuma ģerbonis: trīs egles uz Milzu kalna. Ģerboņa autors ir Jelgavas ģimnāzijas skolotājs Epiņš.
1812. gadā Tukumā iebruka Napoleona armijas karavīri, kas jau nākamajā dienā devās tālāk uz Sloku.
1860. gadā Tukumā sāka bruģēt ielas.
Dzelzceļš starp Rīgu un Tukumu atklāts 1877. gada 21. septembrī. Ik dienas turp un atpakaļ devās divi vilcieni, kas pieturēja deviņās stacijās un visu ceļu nobrauca nepilnās trijās stundās.
1904. gadā atklāts dzelzceļš starp Tukumu un Jelgavu un uzbūvēta stacija Tukums II. Pēc četriem gadiem līnija tika pagarināta līdz Ventspilij.
Publisko parku pilsētā veidot vēlējis Kurzemes gubernators 1869. gadā. Parku veidojis un pilsētai dāvinājis barons Pauls Reke. 1896. gadā dome atļāva parkā ierīkot estrādi un deju laukumu.
1899. gadā pirmo reizi par pilsētas galvu ievēlēts latvietis - Mārtiņš Krēmans.
Vēsturē Tukums iegājis arī saistībā ar 1905. gada revolūcijas notikumiem, proti, novembra beigās un decembra sākumā pilsētas ielās notikuši nemieri un šaudīšanās, pēc tam "Tukuma kara" dalībnieki arestēti un tiesāti. Pirmā pasaules kara laikā daudzi Tukuma un apkārtnes iedzīvotāji devās bēgļu gaitās. Tukuma pilsētas dome darbu atsāka 1818. gada 25. novembrī. 1919. gada sākumā 72 dienas Tukumā pastāvēja komunistu vara. Ierasto dzīvi atsākt pilsētnieki varēja tikai pēc 1919. gada 21. novembra, kad Tukumu atstāj bermontieši.
Pirmo elektrostaciju pilsētā sāka būvēt 1914. gadā. Elektrifikācija Tukumā sākās 1923. gadā, kad inženiera Lukmaņa zāģētavā Pļavas un Jelgavas ielu stūrī tika uzstādīts neliels ģenerators. 1927. gadā dzirnavās uz Slocenes upes iekārtoja spēkstaciju ar jaudu 125 kW, par dzinēju tika izmantota lokomobile. 1933. gada 23. jūnijā dzirnavas nodega, pilsēta palika bez elektrības. 3. oktobrī tika pabeigta 20 kW elektropārvades līnijas izbūve no Jelgavas uz Tukumu, un Tukumā tika izbūvēta apakšstacija. 1941. gadā pabeidza maģistrālo līniju no Slokas uz Tukumu, Otrā pasaules kara gados izbūvēja līniju uz Kandavu un daudzas nozarlīnijas.
Lielas pārmaiņas sākās 1940. gada 17. jūnijā, kad pa Jelgavas ielu pilsētā iebrauca Sarkanās armijas tanki. Tajā pašā vakarā ugunsdzēsēju tornī tika uzvilkts sarkans karogs ar uzrakstu «Lai dzīvo Padomju Latvija!». Līgo vakarā revolucionāri noskaņoti jaunieši devās uz Tīli, kur skatījās padomju filmas un dejoja. Policija bija aizbarikādējusies savā namā, kaujas gatavībā bija arī ložmetējs. Tautas milicijai tā ieročus izsniedza 24. jūnijā. Pēc Tautas Saeimas lēmuma 22. jūlijā sākās uzņēmumu nacionalizācija - jau oktobrī īpašniekiem atņemti 187 nami (tai skaitā uzņēmumu ēkas). Tūdaļ pēc padomju varas nodibināšanas slēdza visas nevēlamās organizācijas, Viesīgo biedrību ieskaitot. Darbu zaudēja visas augstākās amatpersonas pilsētā, pagastos un apriņķī, daudzi tika arestēti.
Nav precīzu ziņu, cik cilvēku no Tukuma izsūtīts 1941. gada 14. jūnijā. No apriņķa izvesti apmēram 500 cilvēki. Nākamā izsūtīšana bija plānota augustā, taču 22. jūnijā Latvijas teritorijā sākās Otrais pasaules karš un jau 27. jūnija pievakarē pilsētā parādījās pirmie vācu motociklisti. Sākās jaunas represijas, kad iznīcināja vācu okupācijas varai nevēlamas personas - no 1941. gada augusta līdz 1942. gada vasarai nošauti apmēram 2 500 cilvēki, kas apglabāti desmit lielos masu kapos. 1942. gadā jauniešus sāka sūtīt darbā uz Vāciju, 1943. gadā vācieši sāka veidot latviešu leģiona vienības. Reāla karadarbība Tukumu skāra 1944. gada 30. jūlijā, no septembra līdz pat kara beigām 1945. gada 8. maijā fronte atradās netālu no Tukuma - pie Smārdes, Ozolpils un Džūkstes.
Pēc kara pilsētu sāka atjaunot: 1948. gadā vairākās ielās atjaunoja bruģi un ietves, 1951. gadā izurbtas divas dziļurbuma artēziskās akas dzeramā ūdens iegūšanai (pēc tam, kad 1949. gadā Tukumā plosījās tīfa epidēmija), 1955. gadā noasfaltēja centrālās ielas, 50. gados uzbūvēts ūdens tornis, 70. gados - cits.
1949. gada 25. martā no Tukuma apriņķa izsūtītas vairāk nekā 500 ģimenes - 1 660 cilvēki.
1965. gadā Tukumā sāka strādāt gāzes kantoris, 1966. gadā Tukumā pienāk pirmais elektrovilciens no Rīgas, 1975. gadā ekspluatācijā nodota pārsūknēšanas stacija Durbē un attīrīšanas ietaise Tīlē.
1988. gadā svinīgi atklāts sporta un atpūtas komplekss Lauktehnikā, dibināta Latvijas Tautas Frontes Tukuma nodaļa un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības Tukuma nodaļa, represēto klubs «Atauga»; 25. martā pirmo reizi tiek pieminēti represiju upuri; 7. novembrī pēdējo reizi ar demonstrāciju tika atzīmēti vieni no lielākajiem padomju valsts svētkiem - Oktobra revolūcija.
1989. gada 23. augustā arī tukumnieki piedalījās akcijā «Baltijas ceļš»; 19. novembrī tukumnieki devās demonstrācijā, protestējot pret militārajām bāzēm pilsētā.
1990. gadā ielām atjaunoti vēsturiskie nosaukumi, jūlijā tika demontēts Ļeņina piemineklis kādreizējā Sarkanajā, tagadējā Brīvības laukumā.1991. gadā arī tukumnieki piedalījās barikādēs Rīgā.
1995. gada jūlijā pirmo reizi notika Tukuma Pilsētas svētki, kas kļuvusi par ikgadēju tradīciju.
Izmantoti Tukuma muzeja un Tukuma pašvaldības dati
