Kādreiz gada tumšākie mēneši šķita bezgala gari un drūmi. Taču, kā izrādās, esam iemācījušies tos padarīt gaišākus jau ar Adventes laiku, kad sākam gaidīt Ziemassvētkus: dedzam sveces Adventa vainagā, krāsainas gaismiņas logos, ēku fasādēs, dārza kokos. Mūs uzrunā ne viens vien Ziemassvētku noskaņu koncerts gan pašu mājās, gan galvaspilsētā. Gaidot Ziemassvētkus, kaut reizi jāpagūst izcept piparkūkas, kaut vai tik vien, lai ielaistu mājās to smaržu. Var jau Adventa vainagus nopirkt, arī var piparkūkas nopirkt veikalā un lieki nebārstīties ar miltiem virtuvē… Bet kopā ar bērniem un mazbērniem vainaga gatavošana, piparkūku cepšana un mājas rotāšana ir viens skaists piedzīvojums, kas mūs tuvina Ziemassvētkiem.
Nereti dzird sakām, ka Ziemassvētki komercializējušies. Tiesa, pagājušā gada decembrī mazumtirdzniecības ieņēmumi Latvijā bijuši 556 miljoni eiro, kas ir par vienu trešdaļu lielāki nekā, piemēram, janvārī. Bet dāvanu pirkšanas drudzis mīļiem cilvēkiem taču ir tik patīkams (tiesa, ja vien dāvanas nav formālas un nav dažādu, dažkārt pat nekur nerakstītu, bet gan iedomātu ierobežojumu, kā, piemēram, cenai un tamlīdzīgi pakļauta). Var jau teikt, ka dāvanu karte vai dažas naudas zīmes tāda bezpersoniska lieta, bet, ja zini, ka dāvanas saņēmējs kaut ko ļoti kāro un nu tiek dāvāta iespēja pašam izvēlēties un to saņemt! Vai tad tas nav prieks gan dāvinātājam, gan tās saņēmējam?! Bet dažkārt atkal tieši pašu rokām gatavotās dāvanas ir tās sirsnīgākās, aizkustinošākās un arī vērtīgākās. Tādas, kurās dāvinātājs ielicis savu darbu, izdomu un mīlestību. Šķiet, šeit vienas un vienīgās pareizās receptes visiem nebūs nekad.
Gluži tāpat, kā pati svētku svinēšana. Iekams kristīgā pasaule tikai gatavojas lielajām svinībām, folkloristi jau paspējuši jautri nosvinēt Saulgriežus ar maskām, bluķa vilkšanu un dedzināšanu. Kāds mācītājs reiz publiski teica, ka viņam esot Ziemassvētku draudze, jo cilvēki ikdienā uz baznīcu nenākot, bet Ziemsvētkos baznīca ļaužu pārpilna… Un arī tas ir labi, ka vismaz kaut tikai Ziemassvētkos aizejam uz baznīcu, kaut tikai pa retai reizei gadā… Tātad mums šī ticība, cerība un mīlestība, tā garīgā vienotība ir vajadzīga. Varbūt Ziemassvētki ir īstais brīdis, kad varam Dievam un aktīvajai draudzei pateikt paldies par to, ka mums šī baznīca pastāv un ir uz kurieni doties? Šis ir arī laiks, kad varam pateikt paldies, mīļi iepriecinot, savus cilvēkiem, pateikties, ka viņi ir mums līdzās, ka viņi ir mūs atbalstījuši, palīdzējuši. Šajā tumšajā gada laikā, ko gaismo Ziemassvētki, jākļūst redzīgākiem arī pašiem, lai spētu saskatīt un iepriecināt kādu, kam šajos svētkos ir skumji un vientuļi.
Ziemassvētkos katrā mājā ienāk egļu smarža un svecīšu mirdzums. Ir dzirdēts, ka tieši Ziemassvētku laikā egles dziedinot un dodot vislielāko spēku. Lai pietiek spēka un gaismas turpmākajam dzīves ceļam un, priecīgus Ziemassvētkus vēlot,