Jau otrdienas laikrakstā rakstījām par it kā priecīgu faktu, ka trim mājām Slampē uzlikti siltuma skaitītāji. Tie arī bija solīti decembra iedzīvotāju sapulcē, un tagad slampenieki vismaz zinās, cik daudz siltuma ir patērējuši. Varētu teikt, ka labs darbs izdarīts, ja vien… solījumos nebūtu aizgājuši gari gadi un ja šādi skaitītāji būtu visām mājām Slampē un novada pagastos. Bet tā nav. Lai gan vēl 2012. gadā tai pašā Slampē tika solīts, ka par domes dotāciju siltuma skaitītājus uzliks visās mājās, lai tās būtu līdzvērtīgas ar iestādēm, kur tas jau bija izdarīts, bet – nu, pēc septiņiem gadiem reiz solītais tiek pasniegts kā liels panākums un nenogurstoša darba rezultāts. Turklāt, ir jāapzinās, ka viens skaitītājs jau neko daudz nelīdz, ja, piemēram, siltuma mājās ir par daudz vai tieši otrādi – par maz, jo skaitītāju nevar regulēt. Lai to darītu, ir jāierīko siltummezgli, kurus arī dome un apsaimniekotājs nu jau ir tik ilgi solījuši, ka par solījumiem, šķiet, gadiem ejot, jau aizmirsies…
Iedzīvotāji par šo solījumu atbildīgajiem atgādināja pagājušā gada nogalē, kad sapulcēs viņi tika informēti par siltuma tarifa pieaugumu. Viens no jautājumiem toreiz bija, kad dome pildīs solījumu un mājām uzliks siltummezglus? Taču apsaimniekotājs skaidroja, ka tādu solījumu neesot devis… Saprotams, ka pirms gadiem dotie solījumi tiešām var aizmirsties, taču tāpēc jau mēs – žurnālisti – esam, lai par tiem atgādinātu. Un, ieskatoties kādreizējās publikācijās un dokumentos, varam apstiprināt, ka amatpersonas ko tādu sāka solīt tad, kad neznokurienes parādījās vīzija par koģenerācijas staciju būvniecību pagastos – tad arī dzima doma iznomāt uzņēmējam katlu mājas, bet par nomas maksu daudzdzīvokļu mājās uzlikt siltummezglus. Jāteic gan, jau tobrīd bija skaidrs, ka ar nomas maksu vien tam nepietiktu, bet tolaik bija apņemšanās, ka apsaimniekotājs varētu ņemt kredītu, lai nopirktu tos viena ciema mājām uzreiz. Četri gadi pagājuši, un kažoks apmests uz otru pusi. Pareizāk, tiek meklēti visvisādi attaisnojumu un pamatojumi, lai reiz solīto nepildītu. Tā vietā, lai kaut tagad sāktu ieceri īstenot, amatpersonas atrunājas, ka, pirmkārt, neesot varējušas izlemt, kurā pagastā siltummezglus uzstādīt vispirms tā, lai kāds nepaliktu apdalīts, tāpēc izlēmušas šo naudu izmantot citiem mērķiem… Otrkārt, dzīvokļi esot privātīpašums, tāpēc… iedzīvotājiem šie mezgli esot jāliek par pašu naudu. Te gan der atgādināt, ka savulaik pilsētā tos ierīkoja par pašvaldības līdzekļiem, tāpēc būtu tikai loģiski, ka līdzīgā kārtā tos ierīkotu arī pagastos. Bet tā nav noticis – tā vietā pašvaldība ir dižojusies, ka, lūk, pagastu iestādēm visām ierīkoti siltummezgli, tāpēc tās maksā pēc reāli patērētā un tāpēc iedzīvotājiem būtu jāseko šim paraugam. Bet pagaidiet, – patiesībā tie visi kā viens iestādēm uzlikti par iedzīvotāju līdzekļiem, jo katrs pašvaldības vajadzībām izlietotais eiro ir ņemts no iedzīvotāju nodokļos samaksātā!
Kāds secinājums? Ir izdevīgi kaut ko solīt brīdī, kad no iedzīvotājiem ir kaut kas vajadzīgs – un tobrīd bija svarīgi, lai iedzīvotāji neceltu iebildumus par koģenerācijas staciju ieceri un plānoto maksu. Tagad, kad tās ir ierīkotas, gudrajām galvām ir maza bēda par solījumiem, bet, ja iedzīvotājiem ir problēmas, pašiem ar tām jātiek galā…
Un ko gribējāt ar šo rakstu pateikt?
Sanaidot iedzīvotājus ar uzņēmējiem?
Nejaucieties ar saviem, it kā, gudrajiem secinājumiem!
Gan cilvēki un uzņēmēji visu paši nokārtos!
Ieskatieties paši savos solījumos!