Stāsts par kādu šķiršanos

Solidarizējoties ar savu datoru, kas patvaļīgi aizgājis atvaļinājumā, esmu atrāvusies no aizraujošā politiskā seriāla «Vēzi, kur tava kulīte?», kurā tiek vēstīts par jaunās valdības veidošanos Latvijā, un pievērsusies apolitiskai dzīvei. Tā kā mans rīts sākas ar radiomodinātāju, tad spiestā kārtā sekoju līdzi vienīgi sporta ziņām jeb patriotiskajai ziepenei «Porziņģa dzīve un darbi».

Klejojot pa senākiem informācijas nesējiem, uzdūros ziņai, ka aizvakar rādīta mūsu «Santas Barbaras» – «Ugunsgrēka» – 1000. sērija, un ar vieglām skumjām atcerējos laikus, kad šis seriāls bija ģimenes vakara rituāla sastāvdaļa. Seriālu sāku skatīties tāpēc, ka gribēju zināt, ko esmu sponsorējusi, – ziedoju vienu latu, lai aktieriem būtu darbs, kaut gan no «Neprāta cenas» (šī seriāla uzņemšanai «LTV1» krīzes laikā vāca naudu, vēlāk tas pārtapa par «TV3» projektu «Ugunsgrēks») nebiju redzējusi nevienu sēriju. Pirmajā skatīšanās reizē daži varoņi piesēja sirdi, un tā, pateicoties aktieriem Ditai Lūriņai, Regīnai Devītei, Jakovam Rafalsonam, Līgai Zeļģei, Zanei Daudziņai, grēkošana noteiktās vakara stundās kļuva par ieradumu sešas sezonas (no septiņām). Priecājos par aktieru organisko iejušanos tēlos, īpaši sajūsmināja Zenta – 21. gadsimta Pindacīša, pats vitalitātes iemiesojums. Internetā cirkulē anekdotes, kur Zenta pat pārspēj skarbo Čaku Norisu, un anekdotes mēdz stāstīt par ļoti kolorītiem varoņiem.

Latviešu valodā parasti tiek uzsvērta pirmā zilbe, bet seriāla reklāmās saldkaisla aizkadra balss uzsver vārda otro daļu – “grēks”, tādējādi aicinot visus, kam reālajā dzīvē pietrūkst drosmes vai nepieciešamības grēkot, uz interesantu laika pavadīšanas veidu, uz ielūkošanos svešā dzīvē, kur partnerus maina biežāk nekā zeķes un no tūkstošiem eiro šķiras tikpat viegli kā no centiem.

Pasakas vienmēr beidzas īstajā brīdī, neiedziļinoties sīkumainajā ikdienā, vien pavēstot, ka varoņi esot nodzīvojuši laimīgi līdz mūža galam, un atstājot ilūziju, ka tāda rūpju neapēnota eksistence tiešām pastāv. «Ugunsgrēks» savā stieptajā haosā un nepabeigtībā tik ļoti atgādina īstenību, ka apnīkst šajā spogulī lūkoties. Apnīk, ja skatītāju vazā aiz deguna un bijušajā ļaundarī vai izvarotājā liek saskatīt mīlnieku ar cēlu sirdi. Autoru iecerei varētu padoties, ja nebūtu šaubu, ka šī maskošanās ir iecerēta, bet bieži vien liekas, ka paši autori nezina, kā turpmāk pavērsīsies notikumi, un varoņa raksturs tiek pielāgots mirkļa vajadzībai. Šajā nepabeigtajā dzīvē gribas, lai vismaz iztēles auglis ir tik sakārtots, mērķtiecīgs kā kristāliskais režģis un piešķir jēgu ikdienai.

No «Ugunsgrēka» šķīros, kad vienai no varonēm, kuras dēļ skatījos seriālu, autori liedza godīgi nopelnītas atbildes jūtas. Depresijā neiekritu, dzīvoju tālāk.