Droši vien man šoreiz neveiktos ar redakcijas slejas rakstīšanu, ja šai pašā avīzē nebūtu laimējies rakstīt par pāri, kas kopā nodzīvojuši 60. gadus. Tieši tā uzzināju par pastnieci Anniņu Sproģi, kas turpat 50 gadus no sava mūža un veselības ir atdevusi pastam.
Viņas un daudzu citu pastnieku mūžs stāsta arī par daudzām lietainām un vējainām dienām, simtiem kājām noietu (ar zirgu, mopēdu un velospipēdu nobrauktiem), slidenu un dubļiem pārņemtu ceļu. Tas stāsta arī par iejūtīgiem un arī par tieši pastniekus ”pieskatīt” gribošiem suņiem… Un pastnieki noteikti zina tik daudz cilvēku, zina tik daudz stāstu, ka varētu paši savu Latvijas vēsturi uzrakstīt.
Jā, ko tur noliegt, bez pastnieka profesijas mēs visi būtu kā bez rokām. Avīzes, žurnāli, vēstules un paciņas, rēķini – tas ir tikai tās ikdienišķākās lietas, kuras gaidām savā pastkastītē ar pastnieka starpniecību. Vēl arī pensijas, kas ļoti daudziem ir iztikšanas lieta, bet tās izmaksas diena – kā mazi ikmēneša svētki. Un vēl labi zinām, ka laukos no pastnieka ļaudis gaida ko vairāk par darba pienākumos aprakstīto – palīdzību, atbalstu, sapratni… Nereti dažā sētā pastnieks ir vienīgā saikne ar ārpasauli, vienīgais cilvēks, ar ko parunāties un kam izstādīt bēdu stāstu vai padalīties ikdienības mazajos priekos. Jā, ko tur liegties un slēpties no nereti aizliegtas darbības jeb patiesības – tas ir cilvēks, kam palūgt atnest maizes klaipu, zāļu pudelīti vai palūgt samaksāt kādu maksājumu. Jo vēl nav izgudrotas tādas tehnoloģijas, kas spētu lauku viensētas padarīt tuvākas vienu otrai vai centram, vai arī to cilvēku prātiem, kas visu Latviju redz vienīgi Rīgā vai novada centrā…
Lai arī šodien pastniekam vairs nav tik lielu grūtību, kādas tās bija pirms gadiem, pilnīgi visas nav iespējams ne novērst, ne atvieglot, jo nav tādu automatizētu līniju, kas palīdzētu avīzēm nokļūt mūsu pastkastītēs. Tāpēc, kamēr vien cilvēki vēlēsies lasīt avīzes un žurnālus papīra formātā, kamēr kāds vēlēsies rakstīt vēstules, tikmēr darbs būs arī pastniekiem… Pasaules pasta dienā sakām visiem jums paldies par šo grūto un ļoti atbildīgo darbu!