Trešdiena, 2018. gada 14. novembris
Fricis, Vikentijs, Vincents
Foto: Marija Anmane

Sarunas par sarunām

Marija Anmane
Twitter
FaceBook
print
2018. gada 30. janvāris 09:30

Kādā jaukā dienā ļoti jaukā kompānijā (pusdienu pārtraukumā Audēju darbnīcā Tukumā) pavisam nejauši un neviļus iesākās sarunas… par sarunām.

Kundze, kuras gadus šoreiz neskaitīsim, taču noteikti pieminēsim viņas bagātīgo dzīves pieredzi, ierunājās pirmā: ”Manā bērnībā – tas bija kara un pēckara laiks – mitinājāmies deviņi cilvēki vienā istabiņā! Un nebija mums ne par šauru, ne strīdēties vajadzēja, ne kāds pārējiem uzkundzējas, neviens netika nobīdīts maliņā vai bez uzmanības atstāts…

Rudens un ziemas garajos vakaros vecāmāte kārsa vilnu vai vērpa dziju, mana mamma auda, krustmāte tamborēja, tante adīja zeķes vai ko citu… Maza toreiz vēl biju, vīru darbi mani neinteresēja, tāpēc tā īsti neatminēšos, kādus saimniecības darbus viņi darīja. Vienīgais, ko droši zinu: bez darba nesēdēja neviens! I vecam, i mazam bija sava nodarbošanās, neviens netika atstumts! Lielie stāstīja savus piedzīvojumus un pieredzējumus, vecāmāte stāstīja teikas un pasakas, kopā minējām mīklas. Reizēm tika stāstīti arī kādi nekādi spoku stāsti… Mums, bērniem, tad tā patika mazlietiņ pabaidīties! (Tikai, jau būdama pieaugusi, sapratu, ka arī šādas emocijas ir vajadzīgas…) Bet kas notiek tagad? Katram bērnam pa istabai – pārnāk no skolas, nomet botas un mugursomu, un – savā istabā iekšā, durvis ciet! Ausīs – austiņas. Ne viņš mājiniekus vairs redz, ne dzird. Un „baidīšanās emocijas” iegūst un arī notrulina datorspēlēs. Kad spēles apnīk, ir citas izvēles: ielas un pagalmi, klejojoši mājdzīvnieki, jaunāka vecuma bērni (Savējiem mājās tā kā nedrīkstētu pāri darīt…). Ja pašam iztēle nestrādā pozitīvajā virzienā, tad izvēle nav nekāda plašā, un darbošanās nereti ir uz aizliegtā robežas. Daudzās ģimenēs, it īpaši pilsētā, nav vienojošās kopā būšanas un kopā darbošanās… Pieaugušajiem nereti paliek vien televizora skatīšanās.”

”Ai,” ierunājās nākamā audēja (arī – ģimenes māte un dzimtas kopā saturētāja), ”televizors reizēm runā pats ar sevi! Vakarā, kad tas ieslēgts, jau pēc vakariņām, kad beidzot varētu atpūsties, mēs ar vīru pieķeram sevi, ka… truli blenžam ekrānā! Diena beigusies, bet galva – joprojām pilna ar darbu: problēmas, kas sakrājušās; sarunas, kas gaida turpinājumu; jaunu risinājumu meklējumi sen apnikušām lietām; neziņa par to, ko nesīs rītdiena… Tas, kurš pirmais aptver šo bezjēdzību, iesaka pārslēgt citu kanālu, taču tajā – vai nu tās paša problēmas, ko katrs savā galvā nupat risinājām, vai arī – tukšas un trulas (gluži kā mūsu skatieni pirms brīža) filmas, simtpadsmitais seriāls vai kārtējais šovs. Ja nu TV programmā ieraudzīts beidzot kas labs, tad to rādīs tik vēlā stundā, kad galva jau klanīsies un acis būs grūti vaļā noturamas. Tā nu mēs slēguļojam – programmu pēc programmas, aiz pārguruma nespēdami sekot līdzi arī tiem raidījumiem, kuri būtu skatīšanās vērti. Ja nu tad kāds no ģimenes jauniešiem – jācer, ka savējo, ģimenisko kompāniju meklēdams, ieklīst viesistabā, ieraugot, kādas stulbības mēs “skatāmies”, bezcerīgi atmet ar roku. Laikam jau arī mūsu skatieni apliecina, ka “rīts gudrāks par vakaru”, un kopīgas sarunas izpaliek.”

”Jā,” piekrītoši māja ar galvu trešā, ”reizēm grūti saprast, kā uzsākt jēdzīgu sarunu, kā uzturēt interesi pārējos ģimenes locekļos par lietām, kas interesē mani. Es pati būtu gatava gan dalīties, gan uzklausīt, bet… nu, nemāku! Šķiet, ka viss, ko saku, skan nepārliecinoši, nevienu tas neinteresē. Jaunie – tie jau paši “visu zina, visu saprot”… Viņiem nav laika mūsos klausīties. Ar savām domām arī nedalās – laikam uzskata, ka nav vērts. Tā nu mēs dzīvojam, – it kā zem viena jumta, bet… viens otram, cits citam – garām, garām un garām…”

Viena no sarunu biedrēm piepeši dziļi nopūšas: ”Protams, ir  ģimenes, kur šādu problēmu nav. Es pat dažas tādas pazīstu un… labdabīgi apskaužu. Bet! Es negribētu nevienu apskaust, – es gribētu to iemācīties, lai visi mūsmājās justos laimīgi un gandarīti. Vienoti un dvēselēs piepildīti. Kurš pateiks, kurā skolā to var iemācīties?!”


Komentēt

Komentāru secība: dilstoši

  1. Cukurs-Zuckerman teica:

    Visos laikos cilvēkiem bijusi nepieciešamība pēc informācijas.
    Šodien informācijas kalni veļās virsū no datora un viedtālruņa, tajos senajos laikos pat avīzes lāgā nebija, tāpēc iztika ar informācijas drupačām , kuras ieguva savstarpējās sarunās.
    Tas pats attiecas uz spoku stāstiem un pasakām , tagad pārpārēm visādi Hariji Poteri, Avatari un multenes.
    Savukārt , atslēgas cauruma lūriķiem ir dzeltenā prese.Ne jau par velti dzeltenā prese ir vienīgie rentablie drukātie preses izdevumi.

    Nevienam nav spēka apturēt vēstures virzību.
    Tāpēc šaubos vai pat viskaismīgākie veco labo laiku apjūsmotāji gribēs atgriezties pie sirdsmājiņas otrpus pagalma, ūdens nešanas no akas un skalu uguns istabā.

    • IT teica:

      Skaties,cukur,ka tie tavi informācijas kalni,kas tev veļas virsū,nepataisa tevi par slapju vietu!Man ir viedtālrunis,dators un pat tv(iedomājies!),bet man nekas neveļas virsū.Ja tu nespēj nošķirt vajadzīgo no nevajadzīgā,tad tāds tirgus pļāpa tu vien esi!

  2. lasītāja teica:

    Pilnīgi nevajadzīgs murgojums, vēl tikai vajadzēja atgriezties pie skala uguns. Katrs laiks dara savu vai mēs to gribam vai nē.

  3. Aija teica:

    Es gan sapratu rakstu citādi.
    Nevajag sirdsmājiņu zem ceriņķrūma un aku aiz trim pagalmiem, bet zudušās saites starp cilvēkiem. Un nevajag visu novelt uz laikiem. Mūsu mazbērni un mazmazbērni pamazām atraujas no savas dzimtas izjūtas, tuvības.Un tas nav ieguvums.
    Jaunās tehnoloģijas ir labas un vietā, bet tautas garu nevar izmest kā nederīgu kurpju pāri.

  4. Elīna teica:

    Vajag, vajag cilvēkiem to visu par ko te raksta autore runā, un ir cilvēki, kas prot novērtēt tos laikus, to dzīves vērtību un garšu, kad ar rokām darīja darbus un pie tam mākslas darbus. Daļa pat ļoti labi situētu pilsētas ļaužu šodien par luksus lietu uzskata sirsniņmājiņu sava lauku īpašuma pagalmā un grodu aku, no kuras tīru ūdeni var vēl ar spaini pasmelt! Izglītoti, daudz kur pabijuši un daudz ko redzējuši ļaudis novērtē tieši autentiskas lietas un dzīves telpu, kādā vēlas dzīvot.

  5. xix gs. teica:

    Ak, kā mums patīk vaimanāt par veciem laikiem un dzidru ūdeni no akas. Viss tas, protams, ir super, bet tās apceres ir par daudz.

    • Es teica:

      Man gan patika ļoti un es tur nesaskatīju nekādu aicinājumu uz veciem laikiem, bet gan uz cilvēcisku sapratni, vēlmi būt kopā ar tuviniekiem, aicinājumu uz cilvēciski siltām, kvalitatīvām attiecībām. Un tām taču cilvēku vidē vajadzētu būt unikālām un vienmēr aktuālām vērtībām. Tas pēc Ekziperī, ka nav nekā skaistāka par cilvēciskām attiecībām starp cilvēkiem. Un patiesībā – vai bez tām maz kaut kam ir tāda īsta nozīme, vērtība?

    • nemejnieks teica:

      mums patīk vecie laiki un arī patiks, bet vaimanas lai paliek tev, XiX ! garlaicības kliedēšanai:)

  6. Marija teica:

    Priecājos par ikvienu un visiem, kuri mani saprata! Tas nozīmē, ka latviešu tautas viedums nav zudis – ir cilvēki, kuri domā un jūt (nevienkāršojot visu līdz lauku sirdsmājiņām un skalu gaismai)! Un vēl- kategoriskums nav gudrības pazīme…
    Lai mums veicas – visiem un visā, ko darām un ko mīlam!

Pasākumu kalendārs

2018.11.14 | 13:00

Vēstures lekcija «Pils tornī» Tukumā 

2018.11.14 | 14:00

Kino Kandavā 

2018.11.14 | 14:30

Lasītāju klubiņš Jaunpilī 

2018.11.14 | 18:00

Koncerts Tukuma mūzikas skolā 

2018.11.14 | 19:30

Voljebols Smārde 

Visi pasākumi
Jaunākās galerijas
Mēness kalendārs
Novembris
Atvērt kalendāru
Horoskopi
Auns Vērsis Dvīņi Vēzis Lauva Jaunava Svari Skorpions Strēlnieks Mežāzis Ūdensvīrs Zivs Visi horoskopi
Facebook.com
Neatkarīgās Tukuma Ziņas iekš tā Facebook.com
Draugiem.lv
Eirokalkulators

coloring.cool