Pasaule, 8. martā nedāvini man kātus, kas reiz bija ziedi, uzdāvini sniegpulksteņus dārzā un cerību, ka vasarā staigāšu pa raibi ziedošām pļavām un ka Jāņu vakarā puķes meitu vainadziņiem nebūs jāmeklē kilometriem tālu! Dod man drošības sajūtu, ka arī mani bērni pilsētai pie kājām varēs dzirdēt vardes kurkstam un ieelpot dabas spēcinošo gaisu!
Globalizētā, tīmekļos krustu šķērsu sasaistītā pasaule, atļauj man ar saviem mazmazbērniem, kas vēl sēž uz kāda mākoņa maliņas, saprasties manā dzimtajā – latviešu – valodā!
Valsts, nemāci mani kā kucēnu – nebaksti manu degunu manās neveiksmēs un kļūdās, piedod manas nepilnības – arī to, ka piedzimu dažus desmitus gadu par agru un tāpēc, lai arī ļoti cenšos, nevaru būt tik kreatīva un tik inovatīvi darboties, kā paģēri tu, mana prasīgā valsts. Neatgādini tik bieži, ka mans darbs ir mazražīgāks, tāpēc arī sliktāk atalgots nekā, piemēram, Anglijā! (Tur pat apkopējas strādā produktīvāk nekā pie mums. Interesanti, cik slotas vicienus minūtē viņas izdara vairāk nekā mūsējās…) Piedod, ka manī ir bijis par maz drosmes un enerģijas, lai atstātu tevi un dotos plašajā pasaulē. Tad tu domātu, ar kādiem līdzekļiem mani – pašapzinīgu un jaunas pieredzes bagātu – atvilināt atpakaļ, un es vairs nebūtu kukurznis tava attīstības riteņa spieķos.
Cienījamais valsts budžet, neliec man justies kā liekēdei, kas atņem pēdējo kripatu no pustukšā tautsaimniecības galda! Paldies par tavu žēlastību – regulāro algu, lai gan es piederu pie tās grupas, tas ir, skolotājiem, kas vienmēr ir “par daudz” un “par lieku”.
Pasaule, dod man mazliet maiguma – ne to zefīru šokolādē, ne to smalko rožlapu vannu ar aicinošo nosaukumu «Rožu maigais valdzinājums» un pat ne Garra Ruffa zivtiņu pēdu masāžu par 30 eiro –, dod man liepu lapu maigumu ar liegi glāsmaino “l”, kas nes visas neizstāstāmās un neaprakstāmās ilgas un cerības…
Kāpēc emancipēta un feministiska(mūsdienīga) sieviete reizi gadā nevar ”iznākt no skapja” un Sieviešu dienā Karlīna kļūt par Kārli?
Pat bērniem bērnudārzā to māca.