Droši vien ir daudzi skatu punkti, no kuriem vērtēt dzīvi novados šais piecos gados. Tukumniekiem, ja vien dzīve nespiež adresi mainīt un ja pagastos nedzīvo radi, par dzīvi laukos daļas maz. Vajadzīgo minimumu uzzina no preses, un miers. Vienīgais novada mēģinājums pilsētniekus un pagastniekus savienot vienos novada svētkos pirms dažiem gadiem lietus dēļ neizdevās, diemžēl citi mēģinājumi nesekoja. Arguments – pagastiem savi svētki, pilsētai – savi. Arī mēģinājums pavilkt visus zem rozes ģerboņa palika nesadzirdēts, jo lielos svētkos katrs pagasts saglabā savu atpazīšanas zīmi pašausta vai izšūta vimpeļa veidolā. Līdz ar to “pa lielam” no pilsētnieka skatu punkta par kopību liecina vien lielāks iedzīvotāju skaits statistikā un pavisam savāds veidols kartē. Tāpat atšķirīgs būs laucinieka skatu punkts par novadniecību, jo nereti līdz novada centram tikt nozīmē to pašu, ko braukt uz Rīgu. Piecos gados, kā zināms, autobusu palicis tikai mazāk, skolu arī un vietām, kā ļaudis mēļo, arī naudas… Vēl varētu būt atšķirīgs viensētnieka skatu punkts… Vairumam no viņiem jau pirms pieciem gadiem arī pēc pagastmājas nebija nekādas vajadzības. Pēc novada – vēl mazāk. To apliecina fakts, ka no šīs grupas ļaudīm uz iedzīvotāju sapulcēm desmit pagastos atnāca vien daži; un arī tad viņu teiktais palika nesadzirdēts, jo privāta īpašuma labā pašvaldība neko darīt nevarot… Pat ceļu ziemā izstumt ne…
Un tā nu mēs nonākam līdz tam sausajam faktam, ka reāli ar pašvaldību ciešām saiknēm vai mūža atkarībā ir tie, kam siltums nāk no pagasta katlu mājas, bet ūdens – no centra dziļurbuma. Viņi tad arī vislabāk var sajust to, kā bija pagastā un kā ir tagad – novadā. Tie, kas paši ir aktīvi, visdrīzāk teiks, ka tagad ir labāk, jo Lauku Atbalsts dienests ļauj rakstīt projektus un novads, kam naudas maks liels, tos atbalsta. Bet tikpat labi viena priekšnieka un viena komunālā priekšnieka vietā nu iegūta daudz garāka rinda galveno – jo lielā novadā vietas pietiek visiem… Protams, var novada labumu vērtēt arī no asfaltēto celiņu garuma un nosiltināto pagastmāju izskata, – un tad noteikti bumba ir novada pusē, jo viens pats mazais pagastiņš tik tālu nebūtu ticis.
Lūk, cik dažādi šos piecus gadus var vērtēt. Lai arī atpakaļceļa nav, tieši plusi un mīnusi var palīdzēt iegūt bildi, kas kalpotu kā uzdevums, nu, vismaz nākamajiem pieciem.