Ir brīži, kad ziņu skaļākie virsraksti ne tik daudz informē, cik rada nepārvaramu vēlmi izrēķināties ar nevainīgajiem informācijas nesējiem vai saritināties embrija pozā, skaitot gluži kā mantru: ”Es to negribēju zināt, negribēju zināt…” Un šādos brīžos gandrīz vai sāc novērtēt bezgala plašā informācijas lauka perifērijā mītošos parazītus – neobligātos atstāstījumus par to, kurš ar kuru utt., utjpr.
Tiešām – līdzīgi kā, ar nemazgātām rokām gramstoties ap kūciņām, pastāv risks papildināt savu iekšējo floru un faunu ar jauniem iemītniekiem, tā, zaudējot modrību, apziņā ielaužas ziņas par to, kurš Holivudas zvaigznis atkal pametis ģimeni auklītes dēļ vai kurš pašmāju politiķis veco sievas modeli atļāvies nomainīt pret krietni jaunāku. Prāts gan tādu pilnīgu tukšumu nemaz nemīl, tādēļ turpat automātiski dzimst ideja gandrīz antropoloģiskam pētījumam (tikai, protams, bez visām tām zinātniskajām štellītēm). Kāpēc tā īsti notiek – nu kāpēc tie veči tā krituši uz jaunām meitenēm?
Parādība kā tāda nebūt ne jauna. Ko tad agrāk tiem vīriem bij’ darīt, kad sieviņa, pārdzemdējusi jēgu, ar klusu vaidu atstāja grēcīgo pasauli? Ļauties sērām mūža garumā? Nu, nē taču! Pirmkārt, tāpēc, ka vientuļi, otrkārt, jāturpina pasauli aplaimot ar savām ģenētiskajām kopijām, un tieši jaunu sieviešu organismi šim mērķim kalpo vislabāk… Bet mūsdienu vīrietis taču nav vainīgs, ka kontraceptīvo metožu un medicīnas attīstības rezultātā vecās sievas vairs īsti neprotas un pat traucē notikt lietu ”dabiskajai kārtībai”. Vēl jau arī tās plašās iespējas salīdzināt! (Runā, ka visas nelaimes rodoties tieši no salīdzināšanas.) Lai novērtētu citu sieviešu krūšu tvirtumu vai sejas pantu jauneklīgumu, nav vairs septiņas verstis kājām jāmēro – pietiek ar pāris klikšķiem kādā iepazīšanās portālā. Un, ar ko mūsu zemīte Latvija īpaša? Ar to, ka arī jaunas meitenes, nez kādu instinktu vai iedomāta iztrūkuma mudinātas, gatavas pieglaust pie krūts pat ne pārlieku bagātos un ne pārlieku slavenus vecīšus. Sak’, visa laba Dieva radībiņa?…
Te nu gan pati sevi norāju, ka ne mana druva, ne mana daļa un, cerams, arī ne aka, no kuras – tādas piespļautas – vēlāk būtu jāpadzeras… Vien skumji, ka, tā pārojoties, atpārojoties un atkal sapārojoties, par situācijas ķīlniekiem nereti kļūst bērni. Taču tā jau atkal ir atgriešanās skarbās realitātes zonā, un ir brīži, kad par to pat domāt negribas…