Šogad tāds dīvains pavasaris, nedaudz tāds kā steidzīgs… Kokus jau varēja stādīt marta beigās. Parasti sējas laiks tā īsti sākas ap 20. aprīli, bet nu jau laukos parādījušās māllēpeņu saulītes, kas liecina, ka sējas laiks ir klāt. Šķiet, lauku dzīves kārtību un ritumu nespēj mainīt nekas…
Un tomēr ir arī tādas kā paralēlas sajūtas, kas liek biežāk ieskatīties vai ieklausīties ziņās, kas notiek Ukrainā, pamanīt, ar kādu kārtējo, jauno šovinistisko izlēcienu klajā nākusi Krievija.
Bet vēl tikai pirms gada vai diviem ne viens vien teica: “Man jāstrādā, nav laika klausīties, ko tie politiķi tur dara un runā. Es tikpat ietekmēt neko nevaru. Labāk nervus nebojāšu!” Labākā gadījumā kaut jel kādas aktivitātes parādījās vien tad, ja kāds lēmums kādu skāra ļoti konkrēti un personīgi, un arī tad protests reti kad tika sadzirdēts…
Visai nesen it kā jaunāko tehnoloģiju vārdā (kādam jau arī izdevās ar to nopelnīt), kas katrai mājsaimniecībai tomēr prasīja zināmu naudas summu, no Rīgas attālākās vietas palika bez televīzijas pārraidēm, dažkārt arī bez radio, tātad bez reālās, patiesās informācijas. Tās vietā pierobežā skatījās Krievijas pārraides ar mums, vecākajai paaudzei, jau labi atpazīstamo, demagoģisko, sagrozīto informāciju. Tagad runā par to, ka tiks liegtas Krievijas programmas. Vai tiešām kāds domā, ka lojalitāti un sapratni var gūt, tikai kaut ko aizliedzot, bet ne rosinot pašam vērtēt un domāt?…
Savulaik arī zemessargi kādam traucēja un tos vajadzēja nolikt pie vietas. Nu cenšas šo kļūdu labot, zemessargi atkal ir vajadzīgi…
Kaut arī pavasaris nāk agri, tas ir saulains, vismaz pagaidām sola skaistu ziedoni, un gan jau būs arī silta, jauka vasariņa. Taču tās paralēlās sajūtas tomēr kaut kā neizzūd, jo šķiet, ka pamazām vien nāk klāt jauni pierādījumi senajai atziņai, ka par kļūdām, pat it kā vissīkākajām, nākas arī maksāt. Jo tālāk – jo vairāk…