Islandes vidū ir Zemes garozas tektoniskā plaisa, kas ar katru gadu plešas lielāka, attālinot mūsu kontinentu no Amerikas kontinentālās plātnes, un Islandes reljefu veido vulkāni. Bet Eiropā plaisā tautas, un jaunas robežas zīmē cilvēki, kā nu to cilvēces attīstības garajā gaitā iemācījušies.
Pagājušā gadsimta 70. gados Ziemeļjūrā pie Skotijas uzietais melnais zelts skotu trīssimt gadu sapņoto sapni par neatkarību solīja vērst īstenībā. Atlika vien pārraut saites ar Lielbritāniju. ”Mana sirds salūztu, ja būtu jāredz, kā beidzas Apvienotā Karaliste,” vēlāk sacīja tās premjerministrs Deivids Kamerons, taču vienošanos ar Skotijas pirmo ministru Aleksu Salmondu par referenduma ”Vai Skotijai jābūt neatkarīgai valstij?” sarīkošanu viņš parakstīja.
Par Skotijas brīvdomību sašutusi bija Brisele – provincializācija negatīvi ietekmētu Eiropas Savienības politisko stabilitāti. Toties saviļņota bija karstasinīgā Katalonija, un ar savu neoficiālo neatkarības himnu Mārtiņa Brauna mūzikas skaņās uz lūpām pieprasīja tautas nobalsošanu par reģiona patstāvību. Atbalsta balsis Skotijas neatkarībai atskanēja arī pašpasludinātajā Doņeckas tautas republikā, domās velkot paralēles ar savu izvēlēto ceļu, diemžēl aizmirstot, kādiem akmeņiem tas bruģēts…
Tikmēr bija atausis rīts pēc Skotijas referenduma, un daudzi atviegloti uzelpoja. D. Kamerona sirds, pārcietusi brīdinošos pārsitienus, bija vesela gluži tāpat kā Lielbritānijas vienotība. Taču pārlūzusi bija Skotijas sirds. Vienai tās daļai – nedaudz lielākajai – neatkarīgas valsts vīzija šķita pārāk miglaina, un tā sacīja ”No thanks!” (Nē, paldies!), izvēloties palikt pie pilnas bļodas drošajā Apvienotās Karalistes ligzdā. Otra sirds daļa piederēja skotiem, kas aiz miglas redzēja sauli un sapnī valsti, kurā paši vien būs noteicēji, un tā raudāja.
Jāpiebilst, ka Skotijas referendumā varēja piedalīties visas tur pastāvīgi dzīvojošās 16 gadu vecumu sasniegušās personas, tostarp daudzie viesstrādnieki, lai gan viņu balsojuma rezultāti bija viegli prognozējami…
Mēs savā zemē tik ļoti demokrātiski neesam, un Latvijas situācija, protams, ir citāda, tomēr skotu referenduma jautājumu, attiecinātu uz mūsu valsti, mums derētu atgādināt arī sev, pirms atausis 4. oktobra rīts.
