Šobrīd, kad mūsu tauta šķiet nogurusi no politiķu savstarpējiem ķīviņiem, no ”lielās” un arī ”mazās” politikas, gribas parunāt par kaut ko pavisam citu. Piemēram, par to iekšējo veselumu, par ”kodolu” katrā no mums. Un tie ir skaisti, pārsteiguma un prieka pilni brīži, kad pēkšņi ieraugām tā izpausmes!
Viena no rudenīgajām brīvdienu pēcpusdienām Tukuma centrā. Pa Uguns ielu, kaut ko spārdīdami un viens otru bukņīdami, iet divi puišeļi. Garām brauc jauns vīrietis biezā džipā. Pēkšņi auto apstājas, autovadītājs kaut ko saka. Puikas apstājas, mēģina kaut ko skaidrot, taču, šķiet nesekmīgi – vīrietis strikti paliek pie sava. Un tad… viens no puikām negribīgi pieiet pie ceriņkrūma, izvelk ārā tur tikko iesperto tukšo dzēriena skārdeni un aiznes to uz krietni patālo atkritumu konteineru pie lielveikala. Sagaidījis vēlamo rezultātu, džipa vadītājs aizbrauc savās gaitās. Savukārt, man brīdi jādomā par tiem stereotipiem, ar kādiem parasti raksturojam biezo autiņu īpašniekus. Šoreiz ir patīkami atzīt, ka savos priekšstatos mēdzam arī kļūdīties!…
Otrs gadījums ir no pērnās vasaras, un arī laikam ilgi paliks atmiņā. Ir periodi, kad pilsētas centrā caurām dienām rūcinājās pļāvēji, atkal un atkal sakārtojot haotiski sakuplojušos zālājus. Nākamā diena pēc tam šķiet tāda klusa un mierīga, vide – tik organizēti kārtīga! Un pēkšņi… Meža ielā, starp daudzdzīvokļu mājām, gandrīz vai līdzās trotuāra bruģītim, rūpīgi nopļautajā zālienā… zied lauku magoņu cers! Tas izskatās tik koši, tik pārsteidzoši drosmīgi, kā viņas tur vasaras vējiņā plivina savus koši sarkanos brunčus! Tas ir tik jauki, kad redzu, – šo skaistumu pamanījis, piestāj vai vismaz pasmaida ne viens vien garāmgājējs – gan steidzīgs darījumu cilvēks, gan māmiņa ar mazuli, gan norūpējusies namamāte, gan šķietami apkārtni ignorējošais dīkdienis… Ņemot vērā to, ka par zāles pļāvējiem vasarās parasti piestrādā jauni vīrieši, man atkal – kārtējo reizi! – jāatsakās no aplamajiem stereotipiem savā domāšanā. Bet – varbūt ne tikai man?
Varbūt mums visiem derētu laiku pa laikam ielūkoties arī sevī, savus personiskos stereotipus parevidējot? Izmetot liekos, novecojušos, nederīgos, rastos vairāk vietas, kur dīgt, zelt un plaukt pozitīvismam. Kur stipram kodolam stipru personību veidot. Lai mūsu tautas gara stiprums pasaules vējos nepagaist.
Gan starp biezajiem, gan starp nabadzīgajiem, jauniem,vai kādiem citiem būs pozitīvi un labi cilvēki un būs tādi, kuri prot visu tikai samaitāt.
Stipri vārdi un stāsti! Vārdi, vārdi! Cīnies,esi par citiem stiprāks, skaisti ir ceriņi, bet esmu par =++++, bet kaut kā dzīvē daudziem iet ..tā nevisai