Žurnālista darbā tieši vai pastarpināti, taču visai regulāri nākas saskarties ar dažāda mēroga un izpildījuma projektiem. Ja godīgi, reizēm, kad e-pastā iepeld kārtējā preses relīze, kur projekta nosaukums vien aizņem divas rindiņas, bet tā jēgas izlobīšanai bezmaz vai jāapmeklē kādi īpaši kursi, ai, kā nagi niez, nospiest izdzēšanas pogu. Un reizēm pat šķiet, ka visa tā projektu būšana vispār būtu pelnījusi kādu atsevišķu psiholoģijas, socioloģijas, kulturoloģijas vai kādu starpdisciplināro pētījumu. Nu, piemēram, par to, kā tas nākas, ka tu nevari tā vienkārši pateikt ”gribu soliņu pie savas mājas”, jo, lai saņemtu finansiālu atbalstu, tev projekta pieteikumā kā minimums jāiepin vismaz tādus jēdzienus, kā ”sociālās grupas”, ”integrācija”, ”vietējās kultūrvides saglabāšana” u.tml? Un tikpat intriģējošs fenomens – kādēļ finansējums bieži aizsteidzas priekšā idejai? Proti, tikai tāpēc, ka tiek dota nauda, cilvēki ir gatavi izgudrot un paši nīkt visnenosakāmākā satura semināros un kursos, sarīkot ej nu sazini, kam vajadzīgus pētījumus vai, kas vēl jo ļaunāk, gatavi uzbūvēt vēlāk funkcionēt nespējīgas ēkas…
Bet nu vismaz pēdējās piecgades laikā, kad ne valstiskā, ne arī šaurāku grupu līmenī bez projektiem un Eiropas vai kādu citu fondu piešprices vispār nekas netiktu ne celts, ne iekārtots, ne organizēts, uz dažām ačgārnībām, manuprāt, varam arī pievērt acis. Vēl vairāk, tiešām jānoņem cepure un jāpaklanās to cilvēku priekšā, kas arī kaut tā paša viena soliņa dēļ ir gatavi veltīt savu personīgo laiku un nervus projektu obligātās muldamdaļas sacerēšanai un vēl obligātāko atskaišu drukāšanai. Un, kad roka iesista, tiek īstenoti jau daudz vērienīgāki projekti, iedzīvinātas idejas, kuru augļi priecē plašas jo plašas tautas masas. Nu, piemēram, es kā maza bērna mamma ļoti novērtēju gan spēļu laukumus, gan veloceliņus. Savukārt kā autovadītājai prieks par katru no jauna noasfaltēto ielu metru, kā par vides lietām satrauktam cilvēkam – par ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu sakārtošanu utt. utjp. Bet būs jau diemžēl arī tādi (nereti izmanto iespēju nogānīties anonīmajā interneta vidē), kas pat tā paša nelaimīgā un nevainīgā piemājas soliņa projektā saskatīs vienu vienīgu ‘krāpšanos” un ”personīgā maciņa pildīšanu”. Bet nu, paldies dievam, tie vairāk ir tikai tukšu salmu kūlēji – runātāji. Ne ar, ne bez projektiem viņi nav un arī nebūs darītāji.
Es arī arī rakstu projektiņus un to lieko muldēšanu pa vidu uzņemu kā kaut ko nepieciešamu,lai tiktu pie gala rezultāta. Secinu, ka birokrātiem vajag darbu, pēc tam notiek projektu kontroles un tās notoiek dažādos līmeņos un katrā līmenī baidās no augstākesošā līmeņa kontroles.Cits citam atskaitās.Ja reiz darba vietas radītas birokrātijas uzturēšanai,tad taču visa tā mistifikācija viņiem ir vajadzīga, lai pierādītu ierēdņu svarīgumu savās vietās.