Nu zied taču un smaržo viss!

Šis stāsts būs par to, ko var pilsētā ieraudzīt, pareizāk, aicinājums dabas brīnuma meklējumus palūkoties pa labi un pa kreisi.

Kad pirmdien nācu uz darbu, pamanīju vai, pareizāk, sajutu Raudas ielā liepas ziedam. Turpat blakus savus augļu aizmetņus jeb spārnuļus, kā tos sauc zinātāju valodā, vārda tiešā nozīmē starp lapām izsviedušas kļavas pie poliklīnikas. Bet vēl tālāk – zālienā pie bērnudārza – ziedēja āboliņš, parastā brūngalvīte jeb tautā sauktā zilgalvīte, jo ziediņi tai zili, nevis brūni, arī margrietiņas un – ko neteiksi – no blakus dobes uz zālienu pārvākusies čīkstene. Nemaz nepieminēju jasmīnus – dažādās ziedēšanas stadijās un dažādās vietās pilsētā. Vien retais zina pateikt, kā tie ielu malās, skvēros, māju pagalmos radušies, tāpat kā visu krāsu ceriņi, kas tik zīmīgi un jūtīgi īstenībā vai atmiņās runā par notikumiem “ceriņu ziedēšanas laikā”…

Tieši tas aizgājušo Līgo svētku sakarā lika padomāt, kur to īpašo – ne citas rokas veidoto vai iestudēto, bet no pašas dabas nākušo un ar sirdi sajūtamo – sajūtu smelties pilsētniekam, kas nevēlas apreibināt prātu ar dzērieniem, bet grib vienkārši labi justies? Ja visur un visu tā kārtīgi nopļauj, nogriež, apbūvē, tad arvien mazāk vietas šādai – dabiskai – jušanai paliek. Tad – gribi vai negribi – sāc domāt citādāk, sāc priecāties, ja kāds – par laimi – bijis mazliet par slinku vai nevaļīgu un atstājis zaļojam nu kaut vai to pašu nelielo zālīti otrpus bērnu dārza žogam. Lai arī tā galā trimeris vienu “vālu” nošņāpis, par laimi tam, iespējams, benzīns beidzies vai varbūt pļāvējam – pacietība, jo tagad tikai šis mazais gabaliņš pirmsjāņu sausumā sakaltis ragā, ne visa ietves mala…

Lai arī bieži vien tam – pamanīt, kā ārā viena krāsa nomaina otru un viena ziedēšana nākamo – neatliek laika, ja kaut uz mirkli to atļaujies, saproti, ka tas ir tā vērts. Jā, tas nedos nekā ne naudā, ne graudā; arī tādas sirds baudas šais laikos neskaitoties modernas, bet vienmēr jau var pagriezt dzīvi ar kājām gaisā un, ejot pa ierasto taciņu, pamest acis sāņus. Nu un, ka skaistajā un ziedošajā skvēriņā ieviesies papildinājums guloša tukumnieka izskatā… Būs jauna diena un jauna bilde, un atkal kāds stāsts…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *