Ideālā pasaulē noteikti par to nebūtu jādomā! Tikko pilsonim kas samisētos un liktenis izmestu negaidīti nepatīkamu loku, tā uzreiz pretī sniegtos izpalīdzīgu roku jūra, jo sabiedrībai rūpēties par katra indivīda labklājību būtu tikpat dabiska reakcija, kā ēst un elpot. Bet, kā zināms, vismaz šīs zemes virsū (vismaz pagaidām) nekāda ideāla nav…
Jau divu gadu garumā pašvaldību speciālisti un sociālā sfērā strādājošie mežģās ar vārdu “deinstitucionalizācija”, un ne tikai tādēļ, ka tas ir tik sasodīti neērts izrunāšanai. Galvenais iemesls tomēr ir paša projekta ambiciozie mērķi, kas paredz, ka 2022. gadā dažādu sociālo aprūpes centru skaits Latvijā būs ievērojami samazinājies un tā vietā cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem invalīdiem un bērniem, kas dažādu apstākļus dēļ ir palikuši bez ģimenes, būs iespēja dzīvot savās mājās un pilnvērtīgi integrēties sabiedrībā. Lai nedomātu, ka problēma ir vien no pirksta izzīsta un paredzēta kārtējai miljonu kāšanai no Eiropas Savienības fondiem, atliek salīdzināt dažus skaitļus. Nu, piemēram, šī brīža aplēses liecina, ka ārpus ģimenes aprūpes Latvijā ir aptuveni 1200 bērnu, kas ievietoti – ne vairāk un ne mazāk – kā 41 aprūpes iestādē (2015. gada dati) jeb tā sauktajos bāreņu namos. Rupji rēķinot, tas ir aptuveni 30 līdz 40 bērnu katrā no tām, un mani māc bažas, ka tas vairāk liecina par sava veida izdevīgumu šādu iestāžu uzturēšanā (darba vietas pagastos, savstarpējie pašvaldību norēķini, jo 34 no kopskaita ir tieši pašvaldību iestādes, papildu audzēkņi mazajās lauku skoliņās un tamlīdzīgi), nevis par “kompaktu un ģimenisku vidi” to klientiem jeb bērniem, kas tā kā būtu galvenais mērķis. Tajā pašā laikā es noteikti nebūšu pirmajās rindās, kas ar putām uz lūpām kliegs, cik “bērnu psihi traumējošas” šādas iestādes un ka pēc iespējas operatīvāk tās visas jāslēdz ciet. Pirmkārt, tādēļ, ka uzskatu, ka bērns tiek traumēts un jūtas nodots jau tajā pašā brīdi, kad savu ģimeni zaudē, neatkarīgi no iestādes, kādā viņš nokļūst pēc tam. Savukārt pārmetumi par to, ka, redz, tieši bērnunamos ir pārāk maz mīlestības un rūpju, man vispār šķiet ārkārtīgi naivi… Nez, no kādas vides tad šie bērni lielākoties nāk!?… Otrkārt – alternatīvas šobrīd arī īsti nav! Nu vismaz oficiālā statistika liecina, ka adoptētāju un audžuģimeņu skaits, kas tad tiek uzskatīts par labāko rezerves variantu, pēdējo gadu laikā nav ievērojami audzis, pat pretēji – ir samazināsies. Un atsevišķi gadījumi, tai skaitā personiskā pieredzē gūtu jau atkal liek uzdot jautājums par motivāciju – kas tad ir bijis galvenais stimuls, lai pievienotos, piemēram, audžuģimeņu kustībai…
Vēl kā alternatīva bērnu namiem tiek minēti tā sauktie “SOS ciematiņi”, kas dažviet Latvijā jau pastāv un kur tiek radīti apstākļi, pēc iespējas tuvāki izpratnei par to, kādai būtu jābūt ģimenei ar bērniem. Tomēr šķiet, – ja ciematiņus veidos kaut kā mākslīgi un tik tāpēc, “lai būtu”, nekāds ieguvums jau tas īsti tāpat nebūs – vienu lielāku iestādi nomainīs tāds mazāks veidojums, kur tāpat kā jebkurā vietā un lietā viss tik un tā būs atkarīgs no personāla personīgās gribēšanas, varēšanas un godaprāta.
Problēma katrā gadījumā ir ārkārtīgi komplicēta, un vismaz “DI” projekta ietvaros nedzird par kādām ārkārtīgi revolucionārām idejām, kas tad problēmu ar bērniem bērnunamos atrisinās reizi par visām reizēm. Tikpat skeptiska, kā novērots, ir pašvaldību attieksme pret ieceri sabiedrībā atgriezt personas ar invaliditāti. Aizķeršanās notiek jau pašā pirmajā punktā – kad jādomā, kur tad šos cilvēkus pēc tam likt? Un šobrīd šķiet, ka teorētiski savā pašvaldībā atgriezties gribošos iespējams izmitināt tikai teorētiskās, ne reālās un piemērotās dzīves vietās…
Var jau būt, ka turpmāko trīs gadu laikā projekta mērķi tiešām būs sasniegti. Šobrīd gan izskatās ne šis, ne tas, ja neskaita atsevišķus pavisam praktiskus jaunieviesumus. Nu, piemēram, ģimenēm, kurās aug bērns invalīds, tiek piedāvāta “brīvdiena” – diena, kad ar atvasi mājās paliek speciāli šim darbam apmācīta persona. Tas nav bieži, bet tāpat noderīgi. Tik vien, ka par “deinstitucionalizācija” to var dēvēt, nu ļo-oti nosacīti…