Pēc kaut kā cēla, nezināma…

Žurnālā «Mājas Viesis» publicētas Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotājas Ivetas Ratinīkas pārdomas par gaidāmajām pārmaiņām izglītības sistēmā. Raksta nosaukums visai apokaliptisks – ”Reforma nogalina latviešu valodu.” Skolotājai ir bijusi iespēja iepazīt jēlmateriālu – latviešu valodas paraugprogrammu, un viņa ir sašutusi: ”Cūciskākais, ko vispār varēja ierosināt, ir atteikties no latviešu valodas eksāmena pamatskolās, jo šajā vecumā skolēniem nav izstrādājusies cita motivācija mācīties.”

Tā kā man nav nācies apgrozīties vienos gaiteņos ar izglītības pārkārtotājiem – drosmīgajiem 14 miljonu eiro apguvējiem –, ziņu par eksāmena atmešanu nevaru ne apstiprināt, ne noliegt. Kāds šī raksta komentētājs (ceru – tēmas pārzinātājs) apgalvo, ka gala pārbaudījumu neviens negatavojoties atcelt. Tātad, par laimi, latviešu valoda varētu atjokoties gluži kā savulaik Marks Tvens: ”Ziņojums par manu nāvi ir stipri pārspīlēts.”

Bet man neliek mieru  jautājums – kāpēc domu, ka atzīme, eksāmens tomēr motivē centīgāk mācīties, gribas izteikt pusčukstus, kaunīgi nodurot galvu? Laikam jau tāpēc, ka mācīšanās atzīmju un eksāmenu dēļ nav labais tonis. Bet atzīme taču ir skolēna darba novērtējums, redzama alga par padarīto. Vai daudzi Latvijā dzīvo tik gaisīgi, ka domā tikai par dvēseles cilāšanu un samaksu par savu darbu nemaz negaida? Kāpēc no skolas prasa, lai tā būtu mītiska sfēra, kur mācās ēteriskas būtnes, ko iedvesmo vienīgi gandarījums par paveikto, zinātkāre un citi cēli dvēseles stāvokļi? Bet ārpus skolas sienām darba devējiem, lai pievilinātu un noturētu darbiniekus, ir jādomā par sulīgiem burkāniem – gauži materiālām lietām (piemēram, algu, apdzīvojamo platību utml.). Kamēr sabiedrība vēl nedzīvo pēc devīzes «No katra pēc spējām, katram pēc vajadzības», tikmēr būtu labi jau skolā saprast, ka viss šajā pasaulē ir jānopelna.

Sliktais tonis ir arī skolēnu, skolu publiska salīdzināšana. Toties ārpus skolas sienām čum un mudž reitingi, topi, šovi, kur tiek salīdzināts uz nebēdu. Atkal skolai jākļūst par oāzi vispārējā salīdzināšanas mānijā. Un tad tāds inkubatora apstākļos izucināts cālēns ieveļas lielajā dzīvē un ir pamatīgi pārsteigts, ka apkārt valda baiga konkurence, ka augstskolā budžeta vietas nepietiek visiem un ka kāroto amatu ieņēmis cits, ko priekšnieks izvēlējies salīdzinot. Varbūt augstskolās varētu uzņemt bez atlases, lai kādu nesarūgtinātu? Protams, tad uz šauras laipas var nākties sastapties, piemēram, ar speciālistu, kas cilvēka uzbūvi apguvis pēc pantiņa: ”Punktiņš, punktiņš, komatiņš, domuzīme – ritentiņš!”

Komentāri

  1. Paldies par šo Redakcijas sleju, jo tā izraisa pārdomas: ir lietas, kam var piekrist un ir lietas, kur gribas iebilst. Domāju, ka būtu ļoti veselīgi un palīdzoši jaunajiem cilvēkiem, ja skolas pēdējās pamatskolas klasēs un vidusskolas/ģimnāzijas gados pēc iespējas vairāk iepazīstinātu ar dzīves realitāti. Kas attiecas uz “skolu kā oāzi”, tad viennozīmīgi vēlētos, lai tas tā būtu it sevišķi mazākā bērnu vecumā un pamatskolas klasēs, jo pārāk liela konkurence nenobriedušu, līdz ar to trauslu psihi (kas tā arī ir attiecīgajā vecumā) var ietekmēt nevēlami – emocionāli bloķējoši, līdz ar to arī radīt emocionāli traucējošas sekas, lai cilvēkbērns varētu veidoties par savā iekšējā pasaulē pārliecinātu, radošu personību un būt veiksmīgs savā pieaugušā cilvēka dzīvē. Garīgā veselība sastāv no mentālās inteliģences (piem., akadēmiskā izglītība), emocionālās inteliģences,kuras veidošanā, manuprāt,ļoti liela loma arī “skolai kā emocionāli atbalstoša oāze, un garīgās inteliģences. Tātad, skola, kurā ir iespējams veidot emocionāli labestīgs, atbalstošas attiecības, ir brīnišķīgs pamats cilvēciskais veiksmei bērna turpmākā dzīvē.

Atbildēt uz Inta Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *