Nav jau ko mānīties – cilvēka darbs ir tieši tik mūžīgs un paliekošs, cik pēdas sniegā pirms sniegputeņa. Ir svarīgi iederēties, būt vajadzīgam tajā laika nogrieznī, kas katram atvēlēts. Liktenis var izspēlēt visādus jokus: piemēram, izvilkt no aizkrāsnes dzīves laikā nepieņemtu autoru darbus un atklāt, cik tie nepieciešami un aktuāli sabiedrībai, bet kāds no tā labums māksliniekam, kas visu mūžu sities kā pliks pa nātrēm un kura dzīvesprieku pastāvīgi maitājis pa pēdām sekojošais trūkums vai neizpratne?
Kinorežisoram Jānim Streičam ir laimējies – ļoti bieži viņš ir bijis uz viena viļņa ar saviem skatītājiem un vismaz trīs paaudzes ir vienojis ar īpašu kodu. Tikai savējie sapratīs, cik daudz valšķības slēpjas teikumā: “Ērikonkul, uznes mani kalnā!” Ja pokemonu paaudzes pārstāvis dzirdēs no vecmāmiņas frāzi “Gribu uz Munameģi!”, viņš iedarbinās savu braucamo un laidīs Igaunijas virzienā, nesaprazdams, ka Munameģi jeb zilo puķi (kā Aspazija tēlo ilgas) var ieraudzīt arī tepat, ja karstā dienā tiek pie vēsa ūdens malka. Es, būdama kaut kosmonaute vai slotas operatore, varu mierīgi teikt: “Man kā vēsturniecei…” – un savējie sapratīs. Nu jau vairākus gadus televīzijā par vasaras saulgriežu neatņemamu sastāvdaļu kļuvusi ne vien izrāde par kāzām Silmačos, bet arī filma «Limuzīns Jāņu nakts krāsā», kurā Jānis Sreičs nevis iznīcinoši izsmej savus varoņus, bet gan par tiem labsirdīgi pasmaida. Režisors mīl cilvēkus, un skatītājs jau to jūt, ka tiek apdāvināts ar sirsnību un dzīvesprieku.
1978. gadā kā savas klases pārstāve biju filmas «Teātris» pirmizrādē Slampes kultūras pilī, jo bija iecere mūsu klases pionieru pulciņu nosaukt Vijas Fricevnas Artmanes vārdā. Man šajā pasākumā vajadzēja mākslinieci par to informēt. Par laimi vai par nelaimi, bet aktrise uz filmas izrādi neieradās un sagatavotā runa palika pie manis, bet pulciņš tika nodēvēts cita varoņa vārdā. Toreiz mani īpaši neuzrunāja padzīvojušas tantes mīlas dēka. Toties pēc gadiem varu apbrīnot Vijas Artmanes filigrāno aktierspēli, viņas pašironiju (līdz tam V. Artmanes tēlotās romantiskās varones man likušās par daudz eksaltētas) un sajust režisora atzīšanos mīlestībā teātrim un kino, kas savos labākajos paraugos spēj, noraujot sociālās maskas, ielūkoties cilvēka iekšējā pasaulē un būt par dvēseles cilātāju.