31. oktobrī (pēc jaunā stila) aprit 180 gadu kopš tās dienas, kad ar sudraba virvītēm uz Zemes – mīļās Māras šūpulī – māmulītes klēpītī nolaidās kāda dvēsele. Mazais abrkasītis (tā viņš vēlāk pats sevi nosauca, jo bija astotais un pēdējais bērns ģimenē) piedzima apmēram 30 km attālumā no Tukuma – Struteles muižā, un tam vajadzēja nest lepnu uzvārdu – Barons. Dzejnieks Ojārs Vācietis krietni vēlāk viņu nosauks par “vislatviskāko latvieti ar tādu uzvārdu kā pēriens”. 2004. gadā aptaujā par 100 ievērojamākajām Latvijas personībām Krišjānis Barons ar 5144 balsīm tiks ierindots 1. vietā. Un izplatījumā viņa vārdu nesīs asteroīds nr. 3233 – Krišbarons.
Krišjānis Barons piederēja pie tiem pirmajiem izglītotajiem latviešiem, kas neatteicās no savas tautības, kas bez plātības veica tautiešu apgaismošanas misiju. 30 gadu garumā bez regulāras atlīdzības viņš sakārtoja ap 268 000 tautasdziesmu paša projektētajā Dainu skapī. Lai šo darbu veiktu, nepietika tikai ar tautisko jūsmu vien. Bija vajadzīgas darbaspējas, prasme sistematizēt un pieticība, kas atturēja no dzīšanās pēc mantas, ko kodes un rūsa maitā, tā atvēlot laiku garīgā pieminekļa celšanai – dainu kārtošanai. Krišjānis Barons prata strādāt, viņš teica, ka “ne nieka tupenis galdā nav dabūjams bez sūra, grūta darba”. Kā jau matemātiķim, Baronam bija raksturīga vēlme visu precīzi iegrāmatot (pie izdevumiem mājas grāmatā viņš bija piefiksējis pat zobu pulveri), un šī īpašība lieti noderēja arī Dainu tēva mūža darbā.
Nesavtīgs darbs tautas labā – ar šādiem vārdiem ļoti gribētos raksturot jebkuru tautas kalpu, ierēdni vai kultūras lauciņa kopēju. Ne vienmēr tas izdodas, jo bieži pilsoņiem personīgās ambīcijas un nāsīs raušanas kāre aizsedz skaidru skatu uz dzīvi. Krišjānim Baronam šie vārdi “nesavtīgs darbs tautas labā” piestāv.
Vai mēs paši pietiekami novērtējam savas tautasdziesmas? Tas ir universāls mantojums, un mēs šo senāko dziesmu folkloras formu esam saglabājuši vislabāk. Piemēram, Ķīnā satura un formas ziņā līdzīgu tautasdziesmu esot ap 300, Francijā, Oksitānijā, – vairāki simti, bet Latvijā – ap 2 miljoniem! Folkloriste Janīna Kursīte ir teikusi, ka jāspēj nošķirt seni krāmi no senām lietām, kam ir mirdzējums, piebilstot, ka daudz no tā, ko meklējam citur, mēs varam atrast savā unikālajā kultūras mantojumā.
Kad 2001. gadā Latvija mēģināja dainas iekļaut UNESCO pasaules kultūras šedevru sarakstā, šo projektu nobloķēja Lietuvas delegācija, uzskatot, ka jāpievieno arī lietuviešu tautasdziesmas. Nelīdzēja iebildums, ka tautasdziesmas atšķiras formas un satura ziņā. Cerēsim, ka vēstulēm uz bērza tāss būs veiksmīgāks liktenis un ka tās apliecinās brāļu tautu vienotību…