Tukumā apstājušies laikrāži. Vairs nekust ne no vietas ne luterāņu baznīcas, ne stacijas pulksteņa rādītāji. Vaina esot elektroapgādes sistēmā, tādēļ tik ātri nav novēršama. Redz, pirms pusgadsimta ar tādu ķibeli tiktu galā pavisam vienkārši – uzvilktu mehānisma atsperi un laiks atkal ritētu savu gaitu.
Taču varbūt cilvēki nemaz nevēlas dzīvot uz priekšu, bet gan atpakaļ? Zināms, ka ne mazums Latvijas iedzīvotāju (nešķirojot tautības) izjūt nostaļģiju pēc padomju laikiem, kad piens bija lētāks, desa – garšīgāka, veselības aprūpe – pieejamāka, cilvēki – vienlīdzīgāki, morālās vērtības – augstākas, vecumdienas – nodrošinātākas utt. Sliktais no atmiņas ir pagaisis. Savukārt ilgošanos radījusi neapmierinātība ar pašreizējo situāciju. Aizmirsies, ka padomju gados bija vēl vairāk neapmierināto (statistisku apliecinājumu saprotamu iemeslu dēļ tam, protams, nav) un cilvēki tāpat ilgojās. Vieni, elpu aizturējuši, radioviļņos ķēra «Amerikas balsi» un cerīgi lūkojās Rietumu virzienā, kamēr citi čukstus slavēja Ulmaņlaikus un īsta saimnieka stingrās rokas tvērienu. Tad varbūt Ulmaņlaiki, ko vēl šobaltdien ar labu vārdu pieminam, bija tie labākie? Diezin vai. Gan jau arī toreiz netrūka ļaužu, kam vēl tālākas sendienas likās pievilcīgākas par realitāti. Tā, tinoties atpakaļ, varam nonākt līdz pat cilvēces pirmsākumiem un secinājuma, ka, gadiem un gadu simtiem ejot, cilvēku dzīve kļuvusi arvien grūtāka. Vai tiešām?
Iespējams, arī britu, īpaši vecākās paaudzes, brexit balsojums tulkojams kā ilgas pēc pagātnes ar tās strikti noteikto, visiem labi zināmo lietu kārtību. Patiesībā ko tādu varēja gaidīt, jo tik liela jūsma par karalieni, prinčiem, princesēm un citām augstlabdzimtībām, kāda vērojama šai zemē, vedina uz tieksmi ticēt pasakām. Nu ko, Anglija būs aizslēgta, atslēga būs nolauzta kā tajā skaitāmpantā, un mazajai turku pupai nāksies mērot atpakaļceļu uz dzimteni. Izskatās, ka arī Amerika grasās ievilkties savā čaulā un kuram katram durvis neatvērt. Tur tā briedīs varenumā un diženumā, kā sola jaunievēlētais prezidents, un solījumiem cauri vīd viņa jaunības dienu Amerikas tēls.
Bet varbūt cilvēkiem ir bail no nākotnes? To atzinusi gandrīz puse mūsu planētas iedzīvotāju. Turklāt, gadu nastai un rūpju smagumam liecot plecus, nedrošība pieaug. Par laimi otra puse ir optimisti, kas tic gaišākai rītdienai un progresam un velk pasauli uz priekšu.
Cerams, drīzumā Tukuma laikrāžu sirdsdarbība tiks atjaunota. Dzīve atkal ies kā pēc pulksteņa, un mēs turēsimies laikam līdzi.