”Es zinu, ka skolā Ziemsvētku vecītis bija Katrīnas tētis, bet mums īstajā vakarā taču rūķīši nāks? Jā, nu varbūt tie esat jūs – lielie… Es tā īsti nezinu… Bet mūsu briedītī-zeķē gan – tur gan laikam īsti brīnumi notiek!?… Es jau esmu mēģinājis pa nakti ko ieraudzīt… Bet varbūt tomēr tā rūķīte, mamma, esi tu?” tā šogad it kā šaubīdamies, it kā kādu blēdību gribēdams atklāt, vaicāja mans jaunākais – desmitgadnieks. Un mūsu tālākā saruna bija sirsnīgu atklāsmju pilna atzīšanās. Par to, cik ļoti, ļoti ir gaidīti gada mīļākie svētki! Par to, ka, jā, arī dāvanas labas, bet tās ir arī vārda un dzimšanas dienās, bet…
Ziemassvētki!!? ”Tiem noteikti vajag eglīti. Īsto, īstajai sajūtai!” Piparkūkas – noteikti. Tas nekas, ka visi nomūrējušies līdz ausīm un, sākot ar otro pannu, ķiņēziņus izgriezt jau apnicis sen. Bet tā smarža, tā garšīgā mīkla un sīkie ķīviņi (kam labākā formiņa, plānākā mīkla, skaistākais cepums), un… Un gaismiņas logos, svecītes eglē, smaržas visapkārt! Trīsas, gaidot, kad rūtij piesitīs rūķīša roka… Bet vēl, kas vēl? ”Ka visi pantiņus skaitām, ka dziedam, smejamies, ka… Vi-si esam kopā!!!” ar triumfu, kā lielo atklājumu veicis, izsaucas dēls…
Šo sarunu atkal atcerējos, lasot mūsu laikrakstā par tumenieku pirmajām Ziemassvētku atmiņām. Kā izrādās, lielākoties nekādām – bez ģimeniskas kopības, bez tradīcijām, rituāliem un…svētsvinīga prieka. Kā vairumam, kam bērnība padomijas gados aizvadīta… Un vai tad brīnums, ka mums daudzviet tās tēvu tēvu un bērnu laipas pa vienu ceļu neiet jeb, kā ventiņu vārdotāja Līga Reitere saka, tie laipu gali nesatiekas?…
Šogad svētkos mums daudz brīvu dienu. Lai apkārt ir miers un mums visiem labs prāts! Vispirms jau, lai saviem tuvajiem un mīļajiem varētu dāvāt dārgāko, kas šīszemes dzīvē cilvēkam dots – tik ātru aizplūstošo laiku, sirds siltumu un mīlestību…
Priecīgus Ziemassvētkus!
Mīļus, gaišus Tev, Ivonna, Ziemassvētkus! Lai izturība un tikpat stiprs un taisns prāts kā skolas gados!
Jel nebaidies! – saka kāda Ziemassvētku vārsma:)