Izskanot XXV Vispārējiem latviešu Dziesmu un XV Deju svētkiem, pavisam noteikti var piekrist svētku noslēguma koncerta mākslinieciskā vadītāja un diriģenta Ivara Cinkusa teiktajam, ka visi esam piedalījušies īstā latviskā tautas gara attīrīšanās rituālā. Tik daudz prieka, saviļņojuma un arī sajūsmas pilnu mirkļu, stundu un dienu!
Un noteikti gribas piebilst, ka šie svētki bijuši ne tikai izcils tautas māksliniecisko spēju un vienotības, bet arī dziedātāju un jo īpaši dejotāju izturības un pat uzupurēšanās paraugs. Turklāt ne tikai tāpēc, ka šoreiz lielo svētku programma bija noslogota ar īpašiem un arī mākslinieciski augstvērtīgiem pasākumiem, ka dabas māte izturējās tā, kā gatavotu dalībniekus Stipro vīru skrējienam… Virsotni, uz kuru vairāk nekā 40 000 svētku dalībnieku (1600 kolektīvi un individuālie izpildītāji) un noteikti vismaz tikpat daudz atbalstītāju, līdzjutēju un klausītāju kāpa vairāku gadu un arī visas svētku nedēļas garumā, manuprāt, Noslēguma koncertā tomēr nesasniedzām.
Kas pie tā vainojams, atmetot pēdējo dienu pašslavināšanās orģijas, vispirms rūpīgi jāizvērtē tiešajiem svētku organizatoriem – Kultūras ministrijai, Dziesmu svētku komitejai un jo īpaši – Noslēguma koncerta virsvadībai. Pagaidām, no malas un iekšpuses raugoties, varam tikai minēt, kāpēc, piemēram, svētku gājiens saulē un tveicē bija jānoskrien necilvēcīgā ātrumā – kā sākumā paziņoja, 1 metru sekundē, lāgā nespējot uzgavilēt skatītājiem un vienoties ar viņiem kopējā dziesmā? Kāpēc Noslēguma koncerts bija jāpārvērš par sešu, pat septiņu stundu garumā stieptu, bez īstas kulminācijas palikušu un brīžam par histēriju pārvērstu mistēriju? Grūti pateikt, koncerta organizatoru un virsvadītāju neapdomības, neizdarību vai tomēr augstprātīgu ambīciju dēļ bija jāpiedzīvo vairāki mulsinoši un pat nepatīkami mirkļi – gan tad, kad orķestris ar kori ritmā zāģējās, gan Svētku karogu kā bērēs ar klusuma brīdi pavadot, gan redzot, kā organizēti uz skatuves izsauktajai dziesmu autorei neviens tā arī nepievēršas un ziedus pasniegt nemaz nav iedomājies. Skumji, arī, ka virsvadītājam I. Cinkusam pietrūka laikam jau elementāras cieņas un pietātes pret kolēģiem, aizmirstot par senu tradīciju – «Pūt, vējiņi!» kaut pa pantam, pa puspantam, viens no otra kā stafeti pārņemot, diriģē visi virsdiriģenti. Un – Raimonda Paula «Manai Dzimtenei» tomēr ir jāatrod pelnīti godpilna vieta latvisko kora dziesmu zvaigžņotajā parādē!
Tiešām nav skaidrs par ko domāja organizatori, taču par pašdarbnieku brīžiem neviens. Tā kā esmu dziedātāja, tad par dziedātājiem varu teikt- 2 gari ģenerālmēģinājumi- par ko tas mums un kas mums no tā? Iepriekšējos dz. svētkos jau pašu galveno emociju guvu ģenerālmēģinājumā un koncertu nodziedāju tikai tāpēc, ka jādzied. Bet ko var gribēt koncertā pēc tik gariem 2 ģenerālmēģinājumiem? Koncerts viennozīmīgi par garu.Labi, ka koncerta vidū kā spirgta vēsma dziedāja vīru kori un sievu kori, pūtēju orķestri, kas tomēr ar savu repertuāru pacēla omu. Līgo Mistērija!!!!- nu nez vai tā sasniedza to kulmināciju, kas bija plānota.
Par gājienu arī var piekrist- to vajag baudīt- nevis ielikt ķeksīti kārtējā papīrā- mēs bijām.
Mans uzskats, ka šiem jābūt svētkiem ne tikai skatītājiem, bet ka balvai pašdarbniekiem, jo zinām, ka “Zvaigznes” dziedot šādus koncertus ir tikai laimīgi un to darītu vēl reizes 10, lai tikai saņemtu par to atalgojumu. Mūsu atalgojums ir bauda, kura šogad savā ziņā izpalika.
Vecas,kaprīzas īgņas. Tad nedziediet vairs, ja savu esat atdziedājušas un svētku sajūtu vairs nespējat izjust.Man gan viss patika.
Jaunā, mundrā, ja tā turpināsies, vienkārši vairs nebūs, kas dzied, un vēl jo ļaunāk – kas par to maksā. Tik jauna un dumja jau neesi, ka iedomājies – viss, kas Rīgā notika, no soprānu naivās jaunības vien pārtika…
Jā jāpiekrīt, kas vainīgs hmm varbūt tā vienkāŗši ir sagadīšanās un tādā lielā pasākumā sanāca misēklis, varbūt bieža kadru maiņa. Kaut gan pa 4 gadiem jau it kā var visu izplānot no A līdz Z
Skatītāji varbūt bija mazliet vīlušies, bet tie kas dziedāja izdzedājās gan uz nebēdu un visiem patika:)
Es piekrītu, ka gājiens bija steidzīgs, piekrītu, ka Mistērija bija tīrā histērija. Bet tad , kad visu dziedāto dziesmu saturs ar dvēseli ir caur sevi izlaists, tad Gribas dzīvoties gaismas pilī un ne tik nostrādātajam, ne tik izvērtētajam, paliek otrā plāna loma. Man tas nav tik būtiski. Es dzīvoju uz ar dvēseles dziesmu un gaismas pilī.
Palasu pēcsvētku runas un jāsaka, cik nožēlojami, ka daudzi Dziesmu svētku norisē saskata tikai to slikto….slikti tas, nozēlojami tas, slikti vēl kaut kas. Man kā svētku dalībniecei ir skumji. Cienījamā Ivonna Plaude u.c. īdētāji(atvainojos) noorganizējiet kādus lielus svētkus tā, lai būtu viss ideāli, lai patiktu visiem! Mazāk runājiet un peļat, vairāk darāt un slavējat, un pasaule kļūs skaistāka!
ir darīts un organizēts….
un galu galā dziesmas svētku organizētāji ne pirmo reizi to dara
tā kā par cilvēkiem ir jāpadomā
un neviens nesaka , ka viss ir slikti…..
Man šie bija pirmie ,teikšu tā-nākošajos noteikti gribu būt skatītāju rindās.Mēģinājumu grafiks un koncerts tik saspringts ,ka sajūta bija esmu smagā darbā iejūgusies.Ne pa labi ,ne pa kreisi, neko redzēt un izbaudīt.Kolonna,skatuve,ēstuve,matracis,viss.Sajūtu noķēru tikai tramvajā braucot ,kad kāda latgalīšu kopa akordeonu atvēra un tad nu viss tramvajs kopā visu ceļu dziedāja uz nebēdu līdz pat Mežaparkam.Par repertuāru nespriedīšu bet teikšu ,ka man gan Mistērija, ko daļa koristu bija iesaukuši par histēriju patika un arī pulsa efekta priekšnesums ko daudzi nespēja pieņemt bija interesants un mūsdienām atbilstošs. Ak jā un uz gājienu bez naglenēm ar nav ko darīt,tāds skrējiens sanāca ,nekādas baudas.