Konkurss ir sacensība ar mērķi noskaidrot tās labākos, spējīgākos dalībniekus – skaidro svešvārdu vārdnīca. Atšķirība starp konkursu un sacensību tomēr ir. Tā iegājies, ka par sacensībām dēvē galvenokārt sportiska rakstura salīdzināšanos ar izmērāmiem rezultātiem (taču ne vienmēr), savukārt konkursi biežāk ir mākslinieciskas ievirzes notikumi (ne visi), kuros dalībniekus vērtē žūrija pēc savas izpratnes un gaumes.
Konkursu organizatoriem ir savi mērķi, dalībniekiem – savi: tiekšanās pēc uzvaras, salīdzināšanās ar konkurentiem, pieredzes gūšana. Citiem tāda sacenšanās patīk, citiem – ne. Slavenais pianists Svjatoslavs Rihters, piemēram, savā dzīvē piedalījies tikai vienā konkursā, tajā pašā ieguvis 1. godalgu un saplūcis laurus, un turpmāk atteicies pat no godpilnās vietas žūrijas komisijas sastāvā, uzskatot, ka māksla un sacensība nav savienojamas.
Arī ikgadējās māksliniecisko pašdarbības kolektīvu skates var uzskatīt par sava veida konkursiem. To uzdevums ir nodrošināt tradīciju saglabāšanu, veicināt mākslinieciskās un profesionālās meistarības izaugsmi utt. Taču patiesībā skates ar katra kolektīva snieguma izskaitļošanu punktos un iedalīšanu pakāpēs izvērtušās par tādām kā gadskārtējām pārbaudēm. Kāds gan ir dalībnieku guvums? Tie, kuriem palaimējas uzstāties ar pirmajiem kārtas numuriem, pēc tam, protams, var mierīgu prātu vērot citu priekšnesumus, iedvesmoties no kolēģu veiksmēm un mācīties no neveiksmēm, bet tiem, kuru izgājiens paredzēts astes galā, liktenīgo brīdi gaidot, no pasākuma krāšņuma diemžēl ne ko lāgā redz, ne dzird. Kā lai tas veicinātu jebkādu izaugsmi?
Risinājums varētu būt dižkoncerts kopīgam priekam ar ekspertu secinājumiem tā noslēgumā, punktu dalīšanu, kas satrauc dalībniekus un ietekmē kolektīvu vadītāju darba samaksu, atstājot tām reizēm, kad skates rīkotas visas valsts mērogā. Skolotāji taču arī katru gadu no jauna savas kvalitātes neapliecina – kā nu jau pirms laba laika aizpildīja “portfelīšus”, tā joprojām laimīgi dzīvo ar piešķirtajām kategorijām. Vai kolektīvu vadītāji nav tādi paši skolotāji?
cik esmu novērojusi, tad arī dažādu mākslu skolotāji – vizuālās mākslas, dziedāšanas, koru, dejotāju – tāpat katru gadu piedalās visāda veida skatēs, jo īpaši šogad, un, nebūsim naivi, visi saņemtie punkti par sniegumu ir nopietns skolotāja vērtējums; jā, varbūt – naudu par darbu jau it kā neatņem,taču ikdienā interešu izglītības skolotājs, kas dara svētīgo darbu, ir gaužām, gaužām pieticīgi atalgots. Un vēl par “portfelīšiem”- kārtējais nabadzības apliecinājums mūsu skolotājiem, vai tiešām skolotājam, kas strādā 18 dejotājiem un vismaz 30 koristiem vēl kaut speciāli ir jāpierāda-tas tiešām ir jautājums, vismaz šobrīd bez saprātīgām atbildēm