Kas vieno piesārņotājus?!

Pavisam nesen Tukuma pievārte tika uzieti atkritumi – plastmasas maisi ar kādas jubilejas vai darba ballītes ēdiena pārpalikumiem, bezvārda “aploksnītēm” un neskaitāms daudzums tukšu pudeļu, kas te atradušās jau ilgāku laiku. Un ap šo pašu laiku no televīzijas uzzinām, ka Rīgā uzieti vēl divi atkritumu apsaimniekošanas uzņēmēji, kas atkritumus uzkrājuši nelikumīgi. Ja neskaita apjomu, abi šie gadījumi ir līdzīgi kā divas ūdens piles, jo tie abi liecina par neveiksmīgu atkritumu apsaimniekošanas un vienlaikus arī vides aizsardzības politiku; tie vienādi arī tāpēc, ka par šiem gadījumiem “pa lielam” parasti neviens nezina un parasti vainīgie tāpat paliek nesodīti. Jūs iebildīsiet, ka vainīgajiem ir uzlikts daudzmiljonu eiro sods par nesankcionētu atkritumu uzglabāšanu un dabas resursu nodokļa nesamaksāšanu, tātad – vismaz vieni no daudzajiem ir pieķerti un sodīti? Tikai viena bēda – mēs nekad neuzzināsim, vai reāli šis sods tiks samaksāts, tāpat kā mēs nezinām, kā un cik daudz šo – dabas resursu??? nodokli – maksā citi. Protams, te vietā būtu jautājums, kāpēc ir radusies iespēja vai tiek pieļauts, ka šie vieni drīkst atkritumus uzkrāt, bet citi – ne? Kāpēc vieniem izdodas atkritumus “apsaimniekot”, organizējot regulārus braucienus uz mežu, turklāt nevis sēnēs vai ogās, bet, lai izmestu kārtējo “kraviņu”? Kāpēc vieni par savu “mīļāko” konteineru izvēlējušies to, kas ir Celtnieku vai Meža ielā, kur ērtāka piebraukšana? Mēs pieļaujam, ka tas viss notiek tāpēc, ka Valsts vides dienests nevar, negrib un nespēj uzraudzīt nozari tā, lai kaut kas tāds būtu neiespējams. Lai arī dienesta darbības mērķis ir nodrošināt, lai tiktu ievēroti normatīvie akti vides aizsardzības, radiācijas drošības un kodoldrošības un dabas resursu izmantošanas jomā, kā arī veicināt dabas resursu un enerģijas ilgtspējīgu izmantošanu, labi zināms, ka dienests faktiski nekādā mērā tomēr nespēj nodrošināt, lai šie noteikumi tiktu ievēroti. Iespējams, kodoldrošības jomā mums viss ir kārtībā, jo, ja vienkārši runājam – nav bumbas, nav problēmu, bet atcerēsimies milzu ugunsgrēku Jūrmalā kādā atkritumu savākšanas vietā, par kuru sūdzēties sāka vietējie iedzīvotāji, nevis trauksmi cēla Vides dienests… Nevienam inspektoram, kurš bija braucis tur garām, neienāca prātā palūkot, kas šajā melnajā caurumā, uz kurieni tik veda un veda atkritumus, notika. Toreiz dienesta vadītāja Koļegova atzina, ka VVD rīcībā nav ziņu par līdzīgām vietām Latvijā un ka šis esot viņu lielākais konstatējums un apdraudējums, bet nepagāja ne pāris mēnešu, kad sods tika uzlikts riepu glabātājiem un nupat kā atrasti un sodīti vēl divi atkritumu glabātāji. Vienā ziņā gan Koļegovas kundze nav melojusi – ka dienesta rīcībā nav ziņu par šādām vietām. Un arī nebūs, kamēr dienests no it visām problēmām mūk kā no krusta. Tā, piemēram, uz redakcijas lūgumu skaidrot situāciju atkritumu apsaimniekošanā, atbildē saņēmām apaļu nulli. Galvenais dienesta speciālists Atis Treijs joprojām (kopš augusta sākuma!) nav radis laiku, lai paskaidrotu, kāpēc nav sniedzis atbildes uz viņam rakstiski nosūtītiem jautājumiem un kāpēc, kaut solījis, tā arī neieradās uz redakcijas organizēto diskusiju, kurā bija pieteikts kā galvenais eksperts. Gadījumos, kad bija aizdomas, ka iedzīvotāji iepludina kanalizāciju Zvirgzdupītē un Slocenē, dienests teica, ka tā nav viņu problēma, bet pašvaldības, aizmirstot, ka dienesta uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu ievēroti normatīvie akti vides aizsardzības jomā. Lūk, tāpēc neliela kaudze un liela kaudze atkritumu ir līdzīgas, jo tās abas var mierīgi atrasties mežā, laukumā, teritorijā, pļavā, jo dienests, kura nosaukumā jau visi mērķi ir ierakstīti, nedara neko vai gaida, ka viņu darbu izdarīs citi…

Komentāri

Atbildēt uz sava republika Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *