Vēl arvien, straujiem soļiem tuvojoties septembrim, ir teju tāda kā Jaunā gada noskaņa – satraukums pakrūtē un šķiet, ka pienācis īstais laiks ”kaut ko dzīvē mainīt”, izkopt tikumus vai izskaust atlikušos netikumus. Tas tāds kā emocionālais atavisms no laika, kad rudens sākums nozīmēja arī atgriešanos skolas solā un, protams, ka katrs jaunais mācību gads tika uzsākts ar vislabākajiem nodomiem – nenogulēt, nenokavēt, nenoslinkot utt.utjp. Kā padevās? Kā brīžam…
Pieņemu, ka šajās sajūtās neesmu gluži vientuļa, tomēr vienlaikus ir nelielas aizdomas, ka lielākais vairums mūsdienu jauniešu, kaut par kripatiņu, tomēr ir apzinīgāki un mērķtiecīgāki par mums – iepriekšējo desmitgažu skolēniem. Labi mācīties, būt sportiskam un sabiedriski aktīvam vairs netiek saistīt ar ”pārcentību” vai apzīmēts ar palamu ”zubrila”! Kaut, iespējams, man vienkārši paveicies satikt tieši šādus jauniešus, bet šķiet, ka viņi ir arī daudz agrāk izsvēruši un izlēmuši, ko savā dzīvē vēlas paveikt, un zina, kas būtu nepieciešams, lai to sasniegtu. Atliek vienīgi cerēt vai drīzāk – novēlēt, lai arī Latvijas izglītības sistēma spēj šīm pārmaiņām pietiekami operatīvi sekot līdzi un piedāvāt mācību programmas, mācību spēkus un līdzekļus, lai šie mērķtiecīgie jaunieši iecerēto spētu īstenot. Savukārt valstij – radīt apstākļus, lai nākotnes pieaugušie, pat ja izceļojušies, izmācījušies un pieredzi sasmēlušies ārpus Latvijas robežām, reiz gribētu te atgriezties.
Visbeidzot, novēlējums vecākiem, tuvojoties jaunajam mācību gadam – būt pacietīgākiem, iejūtīgākiem, ieinteresētākiem, jo visbiežāk talantīgi jaunieši kaut ko dzīvē sasniedz nevis par spīti, bet, pateicoties saviem vecākiem un viņu atbalstam. Un šajā ziņā, kad rīti kļūst dzestrāki un gladiolu pīķi garāki, asteru pušķi kuplāki, arī vecāki var sajusties kā Jaunajā gadā, kad visi lielākie izaicinājumi vēl priekšā. Kā izdosies? No katra paša atkarīgs…