Pirms kāda laika jau gari un plaši rakstījām par vienas bankas aiziešanu no Tukuma – kopīgi meklējām risinājumus, piedāvājām cilvēkiem variantus un idejas, kā ērtāk un lētāk samaksāt par pakalpojumiem. Par visu pārējo – studiju kredītiem, piemēram, pat neminējām, jo tā tāda stipri individuāla lieta, taču jau tagad zinām, ka tieši ar to ir problēmas. Ka nu vecāki kopā ar bērnu sēžas mašīnā un padsmit kilometru vietā, kas būtu jāmēro līdz Tukumam, brauc pat vairāk nekā 100 (turp un atpakaļ). Protams, var jau piebilst, ka degviela taču tagad lētāka; un vispār – Jelgava smuka pilsēta – var kādā muzejā ieiet, uz tirgu aiziet un galu galā – ko bērna labā neizdarīsi?!.. Bet tā problēma jau, ka nav izvēles, jo valsts ir noteikusi, ka tikai šī banka izsniedz studiju kredītus un Jelgava ir viena no vietām, kur ir filiāle – ar cilvēku, nevis tikai bankomātu – kā Tukumā.
Un arī tā rēķinu lieta kļuvusi ļoti sarežģīta. Pēc daudzām sarunām jāsecina, ka moderno tehnoloģiju laiks lielu daļu cilvēku, kas tehnoloģijām netiek līdzi tik ātri vai netiek vispār, ir izslēdzis no aprites vai tieši otrādi – padarījis par piespiedu maksātājiem. Tātad – ja cilvēks spēj maksāt rēķinus internetā vai (ierobežotu daudzumu) bankomātā, viņam var laimēties par šo darbību samaksāt vien tik, cik rēķinā rakstīts – bez jelkādas komisijas maksas. Tiesa, arī par šo vēl varētu pierakstīt vairākus “bet”, jo, lai cilvēks nonāktu moderno tehnoloģiju apritē vai tā sauktajā tīmeklī, arī tur atslēgvārds ir “maksa”, jo internets un dators maksā… Taču, ja cilvēka nav tīmeklī un ja jaunās tehnoloģijas viņam ir svešas, tad, maksājot rēķinu bankā, pastā vai kādā citā klientu apkalpošanas centrā, viņš ir spiests maksāt vairāk – no 50 vai 70 eirocentiem līdz pat vairākiem eiro par rēķinu. Bet rēķinu, kā zināms, pat spartiski dzīvojot, ir vesela rinda – par telefonu, dzīvokli, elektrību, gāzi… Un līdz ar to no jau tā nelielajiem ienākumiem – un mēs runājām ar cilvēkiem, kam pensija ir neliela, lai neteiktu, ka pat ļoti –, ar savām komisijas maksām viņiem “ir tā laime” uzturēt visus lielos uzņēmumus. Kā teica kāda sieviete – tikai tad, kad esmu visu samaksājusi, varu uzelpot un dzīvot.
Ko darīt? Ja ir iespēja – lūgt talkā bērnus un mazbērnus, kas var rēķinus pārskaitīt. Pagastos noteikti var meklēt atsaucīgu bibliotekāru atbalstu… Citādi… Nu kaut kā negribas domāt un teikt, ka modernais laikmets vienkārši izstumj tos, kas netiek laikam līdzi…
te nu var piekrist un tā tas notiek, bet kā šo lietu risināt?Vai tiešām atliek tik gaidīt, kad tā vecākā paaudze nomirs, lai nav jārisina šādas problēmas?
Tā tiešām ir, jāgaida, ka vecie nomirs…., tad problēmu nebūs.
Bet, tad nāks citas problēmas, un tagadējie “vidējie” būs vecie. Tā kā tomēr jāmeklē problēmu risinājums.
Pasaulē tā ir iekārtots ,ka viss plūst un mainās.
Kamēr esam jauni ,tikmēr pielāgojamies mainīgajai pasaulei.
Bet ar gadiem kļūstam arvien ”stīvāki”,lai pieņemtu jauno.
Tādas problēmas bija agrāk un būs arī turpmāk ,ka vecie cilvēki dzīvo vakardienā.
Valsts iekārtai būtu jābūt izveidotai tā, lai atvieglotu dzīvi visiem saviem pilsoņiem. Acīmredzot Latvijā valdošais režīms ir izņēmums.
Tīri informatīvi – ir vairāki vienkārši veidi, kā lēti (!!!) veikt VISUS ikdienas maksājumus-automātiskie un regulārie maksājumi bankās, internetbankas “kioski” banku filiālēs, pie kuriem arī bankas darbinieki labprāt konsultē un palīdz veikt nepieciešamās darbības. Un visbeidzot, cienījamā gadu gājuma pilsoņi- neesiet kūtri un patraucējiet savus mīļos mazbērnus un palūdziet, lai viņš/viņa reizi mēnesī “caur to kasti” aizskaita to nelaimīgo Latvenergo rēķinu (protams, kam ir šāda iespēja). Tāpat arī zināmus komunālos maksājumus var veikt pie pakalpojuma sniedzēja, norēķinoties ar skaidru naudu.
Mīļais, runa jau ir par tiem,kuriem nav nekādu citu iespēju un variantu.
Ir labi runāt, ja nav bijusi tieša saskare ar šo lietu. Man ir pieredze, ka palīdzu ne tikai saviem vecākiem radiem un draugiem, bet pilnīgi svešiem cilvēkiem, kuriem tiešām nav nekādu variantu.
Mīļā, lūdzu definējiet, ko nozīmē – nav nekādu variantu? Raksts brēca pēc problēmas risinājuma – es pāris variantus piedāvāju. Ja šajā “maksājumu bezizejā” nonākušie upuri vēlas, lai neizejot ārpus mājas arhaiskā (jebkuram saprotamā) veidā un bez maksas varēs samaksāt jebkuru maksājumu -piedodiet, tā nav, nebūs un nekad nav bijis.
Ir gan bijis. Vai nu jauns, vai atmiņa īsa.
Tad aicinu iedegt svecīti un apraudāt skaistos laikus, kad viss bija labāks un kasieris ar kvīšu grāmatiņu un majonēzes spainīti sīknaudai servēja katru pilsoni, tam no gultas neizkāpjot.
Domāju, prātīgs, bet izrādās – muļķis!
Debate nesanāca.
Kāda vēl debate…? Ielūdziet mani uz kafiju, tad debatēsim, bet ne jau šajā anonīmo psihopātu apsēstajā forumā.
Nu ja, reizēm šie redakcijas slejas raksti it kā runā par problēmu, bet kāda jēga?Risināt tāpat neviens to nerisina, nu parunāja un kas no tā mainās.Kādreiz tomēr avīze bija kā tāds atbalsts iedzīvotājiem, jo iesaistījās risinājuma meklējumā, bet tagad?!
Vakar televīzijā Alūksnē meklē risinājumus – veidos kaut kādus banku kopkantorus (klientu punktus). Varbūt tas būs risinājums?