Protams, varētu vētīt, kā Saeima stiķē kopā jauno budžetu, un uzminēt, kuriem tad tas riecientiņš nākamgad paliks tāds pamanāmāks, kam – vien sausa garoziņa atleks. Bet mēle sačervelējas un žults līmenis paceļas neveselīgos augstumos, kad dzird, kas esot padomāts par to gaišo tāli, kurā, kā stāsta, mazināšoties “sociālā nevienlīdzība“, it īpaši, ja redzi, ka izpildījums, visticamāk, būs tas pats klasiskais. Ar vienu roku ceļ minimālo algu (kas, galvenokārt, noslogos mazos un vidējos uzņēmumus), ar otru un uzstājīgāk – paši sev algas, jo tā paredzot Ministru kabineta noteikumos apstiprinātā “algu trepīte“. Rezultātā, ņemot vērā sabiedriskajā sektorā nodarbināto skaitu, nez vai privātais sektors šo “vienlīdzības” nastu godam spēs iznest? Mēģināsim! Kā parasti… Nu, lūk, atkal izrunājos.
Bet patiesībā šajos “bez piecām minūtēm ziema“ apstākļos gribējās padalīties ar kāda nesen izlasīta pētījuma rezultātiem. Proti, zinātnieki pārliecinājušies, ka liela daļa no tiem cilvēkiem, kuri piedalās ceļu satiksmē, sirgst ar pārspīlētu pašapziņu. Atliek tik vienam vienīgam mazliet patizloties – braukt lēnāk par vidējo satiksmes plūsmu, būt acīmredzami nepārliecinātam, veikt dažādus it kā dīvainus manevrus, un viss – tas pārējiem autovadītājiem ir tiešs blieziens pa smadzenēm, kas baro tās ar ķīmiskiem savienojumiem, radot tīksmi par to, cik paši esam labi un pareizi šoferīši. Procesi, protams, līdzīgi arī citās jomās – daudz jaukāk taču spēkiem mēroties ar tādiem, kas, kaut mazliet, tomēr vājāki par mums. Taču atšķirībā no galda spēlēm vai sporta sacensībām, uzpūtība uz ceļa var kļūt pat ļoti bīstama. Tur rodas un attīstās tie krustojumos apdzinēji, stāvlaukumos raļļotāji, straujie bremzētāji, distances neievērotāji, pagriezienu nerādītāji, sprādzēties negribētāji, bērnu sēdeklīšu neizmantotāji un citas bīstamās autovadītāju sugas. Un, kad ziema tepat aiz stūra, par ko liecina arī viltīgi neredzamā ledus kārtiņa uz asfalta, šie pretošanās akti elementāriem ceļu satiksmes noteikumiem apdraud ne tikai paša bravūrīgā veselību un dzīvību, bet arī citus satiksmes dalībniekus. Pēc tam, kad par vēlu un negadījums jau noticis, dzirdēts sakām – “tas jau bija liktenis”, kaut patiesībā pie vainas vien paša iedomība un pārliecība, ka esi daudz izcilāks, spējīgāks un varošāks… Par tiem citiem, protams…