Kad izvēlas facebook

13. Saeimas vēlēšanas nav vairs aiz kalniem, un jau kopš 9. jūnija ir sācies oficiālais priekšvēlēšanu aģitācijas periods, kad partijām ir pienākums uzskaitīt un norādīt vēlēšanu ieņēmumu un izdevumu deklarācijā visus ieņēmumus un izdevumus, kas radušies laika posmā no 120. dienas pirms vēlēšanām līdz vēlēšanu dienai. Drukātajiem medijiem, tāpat kā NEPLP (Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome) uzraudzītajai sabiedriskajai televīzijai un radio ir jāatskaitās par katru jo partijām par reklāmām saņemto centu, par katru reklāmas laukuma centimetru vai raidlaika sekundi. Pavisam citādi tas ir sociālajos tīklos. Mediju un to tehnoloģiju attīstība ir devusi iespēju sabiedrībai ātri un vienkārši gan saņemt, gan pārraidīt informāciju, tāpēc mūsdienās katrs var kļūt gan par ziņu avotu, gan tā interpretētāju, gan tālāk raidītāju. Turklāt tas nav kā kādreizējais bezdrāts telefons, kas varbūt sasniedza kāda ciema vai pilsētas robežas. Ar vienu klikšķi šobrīd pat Latvijā var aizsniegt pusmiljonu cilvēku. Turklāt salīdzinoši – gandrīz par baltu velti. Šī vieglā pieeja sniedz iespēju ikvienam pārraidīt dažādu informāciju un saņemt to. Bet tieši ātrums un vieglā pieeja ir par pamatu tam, ka informācija, kura teju vai dzenas mums pakaļ, var būt gan sagrozīta, gan pārspīlēta vai pat pilnīgi nepatiesa. Un tad, kad mēs – lietotāji – šai procesā iesaistāmies, laikojot un šērojot jeb daloties ar, mūsuprāt, uzmanības vērtāko informāciju, apdraudējums kļūst vēl lielāks…
Proti, patērējot kaut vai to pašu facebook vai kādu citu vairāk vai mazāk plaši izmantotu sociālo tīklu, tiek veikta katra lietotāja datu analīze. Tīklu roboti cītīgi seko katram mūsu solim. Viņi labi zina, kādas ir mūsu intereses, par ko mēs priecājamies, kas mūs apbēdina, kas sagādā gandarījumu un par ko esam gatavi cīnīties ar zobiem un nagiem. Par katru no mums – facebook lietotāju – ir savākta pamatīga datu ”mapīte”. Un tīmekļa meklētāji pielāgojas mums, atbilstoši savāktajai informācijai. Šos procesus visbiežāk tiešsaistē kontrolē dažādas tehnoloģijas, proti, filtru programmatūras, ļaunatūras, kuras izveido algoritmu, kurā ir ietverta informācija par katra lietotāja interesēm un paradumiem, tādējādi izveidojot filtru burbuli. Un kas pēc tam? Līdz ar tieši mūsu informācijas gardumiem mums tiek iebarota gan reklāma, gan meli un dezinformācija. Turklāt šādu informāciju, reklāmu saturu valsts nespēj pilnībā kontrolēt šo saturu, kas partijai ļauj pārkāpt priekšvēlēšanu aģitācijas noteikumus. Sociālajos medijos samērā bieži uzrodas dažādas sagrozītas vai pilnīgi nepatiesas ziņas, taču valsts īsti nav spējīga ar to cīnīties, jo pašreiz likumu, kas to regulētu, nav. Šāda situācija rada labvēlīgus apstākļus gan klikšķu biznesmeņiem (pelna naudu ar viltus ziņām un klikšķiem uz konkrēto rakstu), gan partijām, kuras ar populistiskiem un brīžiem pat neiespējamiem solījumiem cenšas iegūt vēlētāju balsis.
Sociālo tīklu filtru burbuli var vērtēt divējādi, proti, filtrs palīdz lietotājam vieglāk atrast sev piemēroto informāciju, bet tajā pašā laikā, pašam lietotājam nenojaušot, viņš tiek ierobežots. Jo viņš, tas ir, mēs – katrs lietotājs – jau nemaz nesaņem citu veidu un avotu informāciju, kā tikai to, ko filtrētāji uzskata par mums piemērotu. Un tad nu var izrādīties, ka, lietojot tikai sociālos tīklus, sēžot to radītajos burbuļos, mēs varam arī nepamanīt, ka vēlēšanas vispār notiek. Varat neuzzināt, ka bez mūsu iemīļotās ”burbuļpartijas”, kas tik uzcītīgi sekojusi visām mūsu ikdienas gaitām, izrādās, ir arī vēl citas ar daudz sakarīgāku piedāvājumu. Un var arī gadīties, ka pēcvēlēšanu rītā mūs, gluži tāpat kā daudzi Lielbritānijas pilsoņi pēc brexita, pamodīsimies šokēti par to, ko esam izvēlējušies un ievēlējuši…