2008. gadā radās Lielās talkas ideja, lai sakoptu vidi, lai pasākums izskanētu visas valsts mērogā, lai talkai būtu arī audzinošs efekts: tie mēsli, ar kuriem kāds ir piedrazojis dabu, kādam tomēr ir jāaizvāc…
Pie talkotājiem dažādos laikos devās valsts prezidenti, notika talkas atklāšanas un noslēguma pasākumi ar pīrāgiem, ceptām desiņām un kolektīvu zupas katlu. Tika radīts arī atraktīvais Cūkmena tēls, kurš centās uzrunāt gan lielus, gan mazus un stāstīja, ka atstāt savu drazu mežā, laukā, pļavā ir ļoti slikti un nepiedienīgi. Taču, jāatzīst, lai arī pagājuši seši gadi, talkotājiem darba nemaz nav kļuvis mazāk – talkas dienas otrajā pusē ar savākto atkritumu maisiem piekrautas pilnas ceļmalas. Tā Klapkalnciemā, kur iedzīvotāji un arī atbraukušie vasarnieki tik ļoti rūpējas par ciemata sakoptību un par to, lai upītes krasta zālieni būtu tīri, zaļi un patīkami, katru gadus nākas savākt veselu kalnu atkritumu un piepildīt maisu maisus…
Īpaši daudz darāmā talkā bija Dabas aizsardzības pārvaldes darbiniekiem pie Valguma ezera. Šeit nesen dabas draugi ierīkoja auto stāvvietu, no kuras turpat netālu ir laba makšķerēšanas vieta, ko izmanto gan ziemā, gan vasarā. Taču, kā izrādās, šo vietu iecienījušie makšķernieki un atpūsties gribētāji ir lieli Cūkmeņa draugi, jo aiz sevis atstājuši plastmasas un stikla pudeles, maisiņus, papīrus un vēl visādu citādu drazu. Talciniekiem to visu nācās izķeksēt no ezera un savākt. Par to tā kā mazliet skumji, jo makšķernieki taču sevi uzskata par dabas draugiem un dabas vērotājiem… Vai tad pašiem ir patīkami šādā piesārņotā vietā atgriezties?
Atliek vien cerēt, ka reiz tomēr piepildīsies talkas moto un Latvija kļūs par tīrāko un zaļāko vietu uz pasaules, bet talcinieki (šogad to bijis ap 160 000) pavasaros vairāk varētu pievērsties, piemēram, kāpu nostiprināšanai, celiņu ierīkošanai pār kāpām, veco parku izkopšanai, jaunu parku stādīšanai, tātad – radīt paliekošas vērtības.
Rūta Fjodorova