Iziet no mājas ar domu – būt tumsā redzamam

Pirms kāda mēneša vakara tumsiņā kādu gabaliņu vajadzēja paieties pa ārpilsētas ceļu, protams, neapgaismotu. Tā kā gājiens iepriekš netika plānots (taču nebija arī nekas ārkārtējs), vakara melnumā nācās secināt, ka cilvēks ne vienmēr ir šādām pastaigām gatavs. Vismaz drošām pastaigām – noteikti ne. Izrādījās, ka esmu palikusi bez atstarotāja, kas somā mistiski noklīdis, ka nav atstarojošās vestes, jo – ko gan tādu nēsās līdzi bez vajadzības?! Un arī lukturītis kā par nelaimi nebija paņēmies līdzi. Labi, ka līdzgājēja ar to visu, ieskaitot vesti un lukturīti, bija nodrošinājusies un varēja parādīt ceļu tik dziļā tumsā, kad likās – tumšāk vairs nevar būt.

Tas lika aizdomāties par vairākām lietām. Pirmkārt, ka viena ļaužu daļa, pieradusi vairāk braukt automašīnās nekā iet ar kājām, īpaši jau vakaros, tā īsti nemaz nav gatava mērot ceļu uz mājām vai darbu kājām tumšajā laikā. Otrkārt, lai arī par to daudz runāts, arvien vēl tā īsti nenovērtējam kādā pasākumā izdalītos atstarotājus, kas ikdienā ātri vien nomētājas, nevis paliek piekabināti pie somas. Protams, daudzi no tiem, kas ikdienā staigā kājām, šajā ziņā nav īpaši mācāmi, bet ir vēl kāds “bet” – par nožēlošanu jāsecina, ka, piemēram, mazos atstarotājus ir grūti pamanīt, īpaši jau pretimbraucošas automašīnas uguņos, un maz ko līdz plāna atstarojoša lenta, kas piešūta jakas apakšmalā vai pie mugursomas, tomēr tas ir labāk nekā nekas.

Un, treškārt, ieraugot veikala plauktā atstarojošu vesti, sevi nepamatoti mierinām ar domu, ka gan jau man tumsā staigāt nevajadzēs un, ja arī vajadzēs, tad gan jau mani ielas malā garāmbraucēji pamanīs.

Lūk, tieši šie vārdi, šī sajūta vai pat spītīga paštaisnība, ka gan jau automašīna tumsā mani pamanīs, ir visaplamākā un arī bīstamākā, jo rada mānīgu mierinājumu bez jelkāda pamata. Patiesībā gada vistumšākajos mēnešos uz šosejas, uz lauku ceļa vai neapgaismotas ielas neredz nevienu gājēju, ja vien viņš nav īpaši parūpējies, lai būtu kārtīgi redzams. Neredz jauniešus bariņā, mammas ar bērniem, neredz aktīvos sportotājus, kas fizisko rūdījumu gūst agrās rīta vai vakara stundās, neredz ļaudis, kas dodas mājās no darba – ar kājām vai velosipēdu. Un, protams, neredz tos, kas, iespējams, negrib būt redzami, un ar to ir visbīstamākie…

Komentāri

  1. Vēl var piezīmēt tendenci, ka divatā vai vairāk ejot gar ceļa malu, tas, kuram ir atstarotājs 95% gadījumu iet pa ceļa nomali, bet tas, kuram atstarotāja nav, līdz ar to ir grūti vai pat nepamanāms – iet pa braucamo daļu. Cilvēki dārgie… Padomāsim ja ne paši par sevi, tad par savām ģimenēm un ja vēl ne par tām , tad par cilvēku pie stūres, kuram būs jāizstrebj jūsu bravūrība par to ka jums ir tiesības iet savās gaitās… Jā, arī uz kapiem tā varat aiziet…

  2. Ceļu satiksmes Likuma 19. panta 3.punkts teic, ka katram uz ceļa ir jārīkojas TĀ, lai neradītu bīstamu situāciju! CSN 100. punkts auto vadītājam uzliek par pienākumu apbraukt šķērsli, kuru spēja pamanīt! Tātad uz ceļa ikvienam šķērslim ir jābūt pamanāmam. Lukturis rokā, vai mobilais telefons, atstarotāji ap potītēm, vai veste mugurā! Vismaz kaut kam vienam vajadzēja būt! Un tad kad “bojā gājējs” gājējs ir beigts, tad “Kriminālprocesa Likuma 377. panta 1. un 2. punkti auto vadītāju atbrīvo no atbildības! Atklāts paliek jautājums, kas segs zaudējumus par sabojāto auto un morālās ciešanas auto vadītājam.
    Cienīsim viens otru, radīsim apstākļus būt pamanāmiem!

    1. Tik tiešām, – dabīgā izlase nodrošina jebkuras sugas pastāvēšanu ilgtermiņā, bet sasisto auto vienalga žēl.

Atbildēt uz kopsavilkums Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *