Pagājušās nedēļas izskaņu un šīs nedēļas sākumu ievada Meteņdiena. Taču Meteņu prieki nebūs vēl īsti beigušies, kad jau nākamās nedēļas beigās tiks svinēta svētā Valentīna diena. Un cik tad nu vairs tālu līdz Pavasara Saulgriežiem un Lieldienām. Tādējādi, kā saka, visa dzīve paiet vienos svētkos. Zinu, ka daudzi iebildīs un sāks diskutēt, kuri svētki svinami, bet kuru svinēšana kārtīgam latvietim ir gandrīz vai grēks un noziegums. Lai atceramies, ka sevišķi augstu vilni šie strīdi sita, kad tuvojās Visu svēto nakts jeb Helovīns, kura laikā bērni maskās gāja no mājas uz māju un prasīja konfektes vai solīja izjokot… Var saprast iebildumus pret uzbāzīgu nekaunību, pat rupjību un nekaunīgu alkatību, kad bērni atteicās no pieticīgāka cienasta vai nosmērēja durvis, kas netika atvērtas…
Taču… bija arī tādi mūsu pilsētas iedzīvotāji, kurus uztrauc viss, kas jebkādā mērā traucē ierasto kārtību, tai skaitā bērnu klaigas pagalma rotaļu laukumā un kur nu vēl maskotie saldumu gribētāji… Un tad nu jādomā, ar ko gan šie it kā svešie svētki atšķiras no senāku laiku ķekatniekiem jeb budēļiem? Senāk latvieši ķekatās no mājas uz māju gājuši no Mārtiņdienas līdz Meteņdienai un tas bija nerakstīts likums, lai svētība mājai un saimei, ka saimniekam ķekatiņas bija labi jāuzņem un labi jāpacienā… Nu laiki mainījušies, ķekatās gājēju ir visai maz, bet bērniem… Nu ne jau tikai konfektes vien viņus interesē, arī masku izgatavošana, gatavošanās gājienam, piedzīvojumu alkas, iespēja padraiskoties, pasmieties kopā ar lielajiem – tas taču bērniem ir bijis un joprojām ir svarīgākais! Tāpēc, manuprāt, laiku, ko pavadām neauglīgās diskusijās (ja vien neesat bērnu un jaunās paaudzes nīdējs, kam traucē pat bērnu rotaļu laukums daudzdzīvokļu nama pagalma), labāk būtu veltīt saviem bērniem un mazbērniem, kopīgi gatavojoties svētkiem un kopīgi tos apmeklējot.
Sirds priecājās, skatoties, kā līdz ar «Milzkalniekiem» senās latviešu rotaļās piedalījās bērni un viņu vecāki. Daudzi mazie bija izmantojuši arī iespēju radošās darbnīcās paši izgatavot sev maskas. Savukārt Valentīndienas ballīti pēc nedēļas sev izvēlēsies jaunieši un pāri, kuri savas attiecības aizvien prot uzspodrināt visa mūža garumā.
Ja reiz svētki ar labām domām nākuši, ar prieku sagaidīti un tāpat – draudzīgi ģimeniskā kopībā – pavadīti, – vai tad to var arī būt par daudz?!
Tas ir jauki ,prieku nekad nav par daudz !
Palies, Rūta!