Nesen kādā izbraucienā sastapu vīrieti, par kuru uzreiz nodomāju – vjetnamietis. Viņam bija trīsstūrveida sejas forma, ieslīpas, brūnas acis, melni, asi mati, mazliet dzeltenīga ādas krāsa, kalsna miesas būve. Vienīgi augumā “vjetnamietis” bija izstiepies tāds pagarāks. Biju bezgala pārsteigta, dzirdot vīrieti runājam tīri latviski un uzzinot, ka viņu sauc Māris. Mēle niezēja izprašņāt ko vairāk par ceļabiedra izcelsmi, taču sakautrējos.
Divos lasījumos atbalstītos grozījumus “Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā”, kuros bija iecerēts dot iespēju Latvijas pilsoņiem – cittautiešiem mainīt tautības ierakstu uz “latvietis”, trešajā reizē deputāti tomēr nolēma daudz negrozīt. Tādējādi, piemēram, vjetnamietis joprojām nevarēs būt par latvieti (ja vien kāds no viņa vecākiem vai vecvecākiem tāds nav), lai cik ļoti viņš mīlētu mūsu zemi, lai cik gadu būtu šeit nodzīvojis, godīgi strādādams un nodokļus maksādams, lai cik labi prastu latviešu valodu, lai cik daudz tautasdziesmu zinātu utt. Var jau būt, ka viņš to būtu vairāk pelnījis par vienu otru dzimušu latvieti, kas, tēvzemi lādēdams, Anglijā plūc vistas, taču tautību gluži vienkārši nevar nopelnīt, nedz arī kādam neslavas cēlājam to atņemt. Bet – vai gan būt par kādas valsts pilsoni nav pietiekami liels gods?
Pērn, mainot pasi, nekādi latvietības pierādījumi no manis netika prasīti. Rakstīt vai nerakstīt tautību pasē ir katra paša brīva izvēle. Es esmu latviete un ar to lepojos. Gan jau arī citiem dokumenta saņēmējiem dzimtas ciltskoks nebija jāzīmē. Bet tad taču var gadīties, ka starp mums ielavījies kāds viltus latvietis! Saprotu, ka padomju režīma laikā PSRS republiku iedzīvotājiem bija izdevīgi būt krieviem. Saprotu, ka Valkas iemītnieki nākotnē varētu apsvērt domu kļūt par igauņiem. Bet kāpēc lai Latvijas krievi, baltkrievi, ukraiņi, poļi un vēl citi tagad pēkšņi kārotu pēc ieraksta “latvietis” savā personas identifikācijas dokumentā? Vai viņiem par savu tautību būtu jākaunas? Turklāt juridiski šādam ierakstam nav nekādas nozīmes, un mūsu valsts ir vienīgā Eiropā, kur tas kā tāds astes kauls vispār saglabājies. Ne Mihails Barišņikovs, ne Gidons Krēmers pēc tautības nav latvieši, tomēr ar piederību Latvijai vienmēr lepojušies.
Tikmēr daļa politiķu piedāvājumu cittautiešiem saukties par latviešiem dēvē par sabiedrības integrāciju un, pinoties jēdzienu skaidrojumos, diskusiju turpina.