Es biju laba skolniece, kurai padevās visi mācību priekšmeti. Bez lielām pūlēm tiku galā gan ar algebras formulām, gan fizikas uzdevumiem. Taču, kā tik daudz cilvēciņu, priekšmetu un pat dabas ainavu var ietilpt vienā mazā televizora kastītē, man joprojām ir mīkla. Var jau būt, ka tas saistāms ar uztveres īpatnībām, tomēr ticamāk – ar apgūstamo zinību pilnīgu atrautību no praktiskās dzīves.
Tagad ar interesi sekoju līdzi TV3 ziņu raidījumu rubrikai «Jaunā skola». Vēroju, kā Smārdes pamatskolas fizikas skolotāja Jāņa Čilipāna vadītā mācību stundā bērni nelielās grupiņās pēta elektriskās strāvas patēriņu dažādās ierīcēs, kā citā Latvijas skolā pedagogi organizē mūzikas-ķīmijas, datorzinību-angļu valodas un citas apvienotās stundas, kā domā par starppriekšmetu saikni. Savukārt Izglītības ministrija spriež par kompetenču pieejā balstīta izglītības modeļa ieviešanu. Jau nākamā gada rudenī ar jaunām metodēm sāks strādāt visās sākumskolās, tām pakāpeniski pievienosies pārējās klašu grupas, līdz 2023. gadā, iztērējot gandrīz 14 miljonus eiro Eiropas Sociālā fonda naudas, visās mūsu valsts skolās būs nomainīts mācību saturs un līdzekļi un apmācīti ap 6000 pedagogu. Skolotājs vairs nestāvēs klases priekšā, klāstot jauno vielu, skolēni pasīvi nesēdēs solos, bet aktīvi darbosies un sadarbosies, meklējot atbildes uz jautājumiem, mācoties domāt un zināšanas apgūt caur praksi. Un tad? Panāksim un apsteigsim Igauniju, Japānu, Singapūru?
Arvien esmu prātojusi, kāpēc daudzās mazajās, mīļajās lauku skoliņās ar teju individuālu pieeju katram skolēnu zināšanu līmenis tomēr ir zemāks nekā pilsētu skolu lielo, piepildīto klašu audzēkņiem (vismaz tā liecina pētījumi)? Vai tiešām dzīvesvieta tik ļoti ietekmē intelekta attīstību?… Diezin vai situāciju tur jūtami uzlabos jaunieviešamais kompetenču pieejā balstītais izglītības modelis. Jo galvenais tik un tā būs gudrs skolotājs, kas pats zinās, kādas apmācību metodes izvēlēties un kā skolēnus ieinteresēt. Arī J. Čilipāns, pedagogs ar lielu darba pieredzi, atzīst, ka katru mācību stundu praktiskās nodarbībās aizvadīt nevar, – teorija arī jāapgūst. Tāpēc, domājot par nākotnes skolu, vislielākā vērība, manuprāt, jāvelta jauno pedagogu sagatavošanai, sākot ar uzņemšanas prasību paaugstināšanu augstskolās un beidzot ar diplomu, kas tiešām būtu kā kvalitātes garants.