Kad pie bērnudārza «Karlsons» uzbūvēja guļošo policistu jeb slieksni, daudzi ar to nebija mierā – augsts, noteikumiem neatbilstošs, bet, galvenais, neredzams… Skaidrs, ka nost jaukt neviens to netaisījās, tāpēc ļaudis lūdza vismaz slieksni nokrāsot. Vispirms šo prasību domē noraidīja, tad uzzinājām – tāpat vien neviens neko nekrāsos, obligāti jāgaida firma, kas uzvarējusi konkursā… Pagāja solījumiem bagātas dienas, nedēļas, šķiet, pat mēnesis vai vairāk. Nupat kā to nokrāsoja. Labi, bet vai tādu sīkumu dēļ bija jāslēpjas aiz konkursiem un līgumiem? Ar to gan negribu noliegt konkursus, pasarg dies! Gribu vien atgādināt, ka pašvaldībā ir avārijas brigāde, kas īpaši nolīgta negaidītiem darbiem. Tā taču būtu varējusi līdzēt ātrāk?…
Labi, ja konkurss, tad konkurss! Par piemēru paņemsim citu situāciju: ārā -20°C, pagasta katlumājā beidzies kurināmais, taču tā iegādes konkurss nav noslēdzies. Ja piemērojam domes stingro nostāju, jāiztiek bez siltuma… Taču, kā zināms, tā nekad nav noticis – turpināti iepriekšējie līgumi, atrasts cits piegādātājs vai citādi situācija risināta. Tātad ievērota loģika – likums ir svarīgs, bet tikpat svarīgs arī tā gars.
Bet, ja pieņemam, ka mūsu dome (arī citas apkārtējās pašvaldības) ir stingras un vadās vien pēc likumiem un pašu pieņemtiem lēmumiem, tad būtu vērts palūkoties uz šo stingrību no atkritumu lietas puses. Kur tad te likums, kur tā burts, gars un iedzīvotāju intereses? Jo tagad taču līgumā, ko aicina noslēgt pašvaldības, jāpilda tādas prasības, kas nevienā konkursa dokumentā un saistošajā noteikumā nav minētas. Turklāt pats līgums ir viena vienīga Patērētāju tiesību aizsardzības likuma pretruna!? Kas tad nu iznāk? Ir konkursi un ir Konkursi, ir līgumi un – Līgumi, ir cilvēki un…. Cilvēki, Uzņēmums, Sistēma un Intereses!?…