Bankomāta siltums

Pamazām esi jau apradis ar domu, ka šajā pasaulē valda ekonomiskās lietderības princips, ka var atbrīvot teritorijas no skolām, slimnīcām, cilvēkiem, uzvirmojušās protesta jūtas apslāpējot ar visvarenu argumentu – ekonomiskais izdevīgums. Brīžam pat liekas, ka cilvēks tik tāpēc vien nāk pasaulē, lai iekļautos labi ieeļļotajā ekonomikas mehānismā un pildītu savu misiju – būt par darbaspēku, kas attīstītu tautsaimniecību, un īstajā brīdī nomirt, lai nesēdētu valstij uz kakla.

Bet medijos parādījusies ziņa, kas ielīksmo prātu, – uzstādīts bankomāts, ar kuru var sazināties arī latgaliešu valodā. Nu, pārfrāzējot Sprīdīti, var teikt: “Cīši paļdies, Bankamoute, cīši paļdies!” Bankas «Citadele» valdes priekšsēdētājs Guntis Beļavskis, atklājot bankomātu, teica, ka šī pasākuma mērķis ir stiprināt latgaliešu valodu. Un gribas ticēt, ka idejas autori un īstenotāji vadījās tikai pēc vēlmes daudzināt dzimto novadu, nevis domās jau skaitīja peļņu, ko ienesīs patriotiski noskaņoto latgaliešu uzticība. Jāpriecājas par katru brīnumu, kas notiek tīras cilvēkmīlestības vārdā, ne aiz ekonomiskiem apsvērumiem. Un, ja nu tur ir kāds vēss aprēķins, ko mana tuvredzīgā un naivā acs nesaredz, tad to sasilda lieliskais mērķis – dažādot šo pasauli, nevis vienādot. Aizbraucot uz kādu citu zemi, tik ļoti gribas ieraudzīt sevišķo, atšķirīgo! Dzīvot globālās ekonomikas apstākļos, pēc vieniem noteikumiem, ēst līdzīgus produktus, patērēt līdzīgas lietas laikam ir ērti un izdevīgi, bet pasaule zaudē daļu krāsainības. Cik daudzi ir gatavi piemaksāt par savdabību, un kurš maka un krāsainības strīdā būs uzvarētājs?

Folkloriste Janīna Kursīte bankomāta atklāšanas pasākumā teica, ka latviešu literārajai valodai vajagot mazliet siltuma klāt, kaut vai no bankomāta: “Katrs novads, vai tie ir latgaļi, kurši vai sēļi, – mēs esam bagāti ar to, ka saglabājam savu valodu un tradīcijas. Tās ir sastāvdaļas, kas veido Latviju. Izloksnes atver sirdis, nevis kaut kas viens, pareizais un vienveidīgais.” Šīs ziņas komentētāji internetā idejas īstenotājus apvainojuši kūdīšanā uz separātismu. Bet kas liedz  kaut ko līdzīgu pasākt arī citu dialektu popularizēšanai, lai katrs redz, kā plašā literārās valodas upe ir veidojusies, kādus ūdeņus sasmēlusies? Reizēm vajag nevis aiz kokiem mežu saskatīt, bet vērot, kā šī kopaina veidojas.