Sestdiena, 2018. gada 17. novembris
Uga, Hugo, Uģis

Vakaros, kad ieskanas «Noktirne»

Twitter
FaceBook
print
2017. gada 9. novembris 13:50

Otrdienu un piektdienu vakaros Tukuma kultūras namā, iemēģinot balsi, var dzirdēt «Noktirni». Tā izaugusi no Tukuma 1. vidusskolas (tagad – Raiņa ģimnāzijas) meiteņu kora skolotājas un diriģentes Rasmas Valdmanes paspārnē. Nu «Noktirne» ir sieviete pilnbriedā, pērnā gada rudenī atzīmējusi 45. jubileju. Jo spilgti apliecinot skaistas dziedāšanas prasmi, 1980. gadā kolektīvs ieguvis Tautas kora nosaukumu. Vēlākos gados koncertējis gan pašmāju, gan ārzemju publikai un, protams, arvien bijis klāt lielajos Dziedāšanas svētkos Mežaparka estrādē. Diriģenti gan korim gadu gaitā mainījušies – pēc Rasmas Valdmanes nākusi Jolanta Rauga, Nora Vītiņa, Jānis Almanis-Palmbahs, bet nule kā stafeti pārņēmusi Sanita Apine. Ar viņu arī šī saruna.

Pieaugušie un bērni

– Kopš mūsu iepriekšējās sarunas pagājuši vairāki gadi. Toreiz tu biji mūzikas skolotāja Tumes vidusskolā, kas lauku skolas korīti spēja aizvest līdz pat finālskatei Rīgā. Tagad ar labiem rezultātiem strādā Tukuma 2. pamatskolā. Kāpēc pieņēmi lēmumu par labu pilsētai?

– Kādu laiku apvienoju darbu abās skolās – gan Tumes, gan Tukuma. Tas paņēma daudz laika. Tad 2. pamatskolā man piedāvāja strādāt mūzikas novirziena klasēs. Domāju par to veselu gadu, bija ļoti grūti izšķirties. Tas sakrita ar laiku, kad manam puikam Haraldam bija jāuzsāk skolas gaitas, un viņš izvēlējās mācīties Tukumā. Protams, ne jau bērns bija vienīgais noteicējs, tomēr es piekritu. Reizēm jāpieņem skarbi lēmumi.

– Piekriti arī izaicinājumam sezonu pirms Dziesmu svētkiem pārņemt savā vadībā sieviešu kori «Noktirne».

– Kad mani uzrunāja kļūt par «Noktirnes» diriģenti, sākumā teicu – nē, nezinu… Man nav pieredzes darbā ar pieaugušajiem, tiesa, strādāju gan ar Jaunsātu vokālajiem ansambļiem, bet koris ir liela saime, nezinu, vai varēšu atlasīt repertuāru, nodiriģēt, domāt par tērpiem, visu citu, tur ir tik daudzas lietas – konkursi, koncerti! Mani iedrošināja kora vokālais pedagogs Ritma Zāģere, pēc tam arī Tukuma kultūras nama vadītāja Dace Lebeda.

Savulaik Jelgavas mūzikas vidusskolā mācījos pianistos. Atceros, ka skatījos uz topošajām diriģentēm un domāju – tā taču nav meiteņu profesija! Taču redz, kā ir – pasaki nē, nē, nē! un pēc laika tas pašai nāk priekšā.

Sākums manam diriģentes darbam nepavisam nebija spožs. Kad 2002. gadā pirmoreiz ar Tumes bērniem bija jādzied skatē, diriģēt nemācēju. Lūdzu skolas vadībai atļauju nepiedalīties. Nē! Koris ir, tātad jāpiedalās. Braucu ar skaņdarbiem pie diriģenta Andra Pundura uz RPIVA (Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija), kur pati tolaik apguvu sākumskolas skolotājas profesiju (vēlāk pārgāju uz mūziķiem), un viņš man ierādīja, kā kurā vietā taktēt. Nodziedājām skatē. Bija ļoti slikti. Nekomentēšu… Mani iemīcīja dubļos… Gāju mājās un domāju – vai man to vispār vajag?

Darbs «Noktirnē» man tiešām ir izaicinājums. Mans galvenais uzdevums ir panākt, lai meitenes tiek uz Dziesmu svētkiem. Darīšu visu, ko varēšu. Pēc tam jau redzēs. Atkāpties var vienmēr. Kolektīvā tiku uzņemta ļoti jauki – itin kā dziedātājas mani pazītu jau gadiem. Viņu vidū jūtos labi, eju kā pie saviem cilvēkiem. Visas muzicējam, ieguldām darbu, lai iecerētais izdotos. Vokālajā ziņā man palīdz Ritma Zāģere, organizatoriskajā – kora prezidente Dace Erenštreita, tāpat citas koristes arvien iesaistās kopējā lietā.

– Vai atšķiras darbs pieaugušo kolektīvā no darba ar bērniem?

– Bērni ir paļāvīgāki, ātrāk iet līdzi izpildījumā. Pieaugušie ir atturīgāki, lēnāk atraisās. Bet varbūt tas atkarīgs no manis. Disciplīnas problēmu man nav ne ar vieniem, ne otriem. Ja ko sarunājam, tad tā tam arī jābūt. Bet pirmajā vietā ir ģimene – to gan es vienmēr saku.

– Un arī pati atceries?

– Man to visu laiku atgādina vīrs un dēls.

Uzstāties ar prieku

– Vai ar «Noktirni» esat jau uzstājušās publikas priekšā?

– Mūsu pirmais publiskais uzgājiens bija Sātu baznīcā Ražas svētku dievkalpojumā. Mēnesi bijām dziedājušas, teicu – mēs varam. Ļoti labi izdevās, es tikai nevarēju uzdot toni – bija aizkritusi balss. Pašlaik gatavojamies Ziemsvētku pasākumam tepat kultūras namā. Bet pavasarī gribam izmēģināt spēkus koru konkursā Gdaņskā (Polija). Aizsūtījām pieteikumu un kora ierakstu – tas laikam ir starptautisku konkursu nosacījums. Tagad gaidām atbildi.

– Tev patīk konkursi, skates?

– Ja darbs ir padarīts un viss sagatavots, tad nav ko uztraukties. Ja kaut kas nav līdz galam paspēts, tad īpaši nepriecājos. Pēdējā laikā es izbaudu to procesu kā svētkus, kā iespēju uzstāties, nevis kā dziedāšanu punktu dēļ, pēc tam uzklausot, ka tur neiznāca tas un tur – šitas. Eju ar domu par to labāko, tad rezultāts neizpaliek. Kā uz koncertu. Skate – tas vārds vien jau liek uztraukties. Bet mēs taču neesam ne zagļi, ne laupītāji, par ko mums drebēt? Mēs dziedam!

Arī konkursos mēģinu rast prieku, jaunu pieredzi, paklausīties, ko cilvēki pasaulē dzied, kāds repertuārs ir aktuāls. Ir jāmaina sava attieksme. Žūrijā sēž tādi paši cilvēki, kā mēs, vērtējums ir subjektīvs. Žūrija nezina kolektīva iekšējās lietas, nevar salīdzināt mūsu pašreizējo sniegumu ar iepriekšējo.

– Atdodot darbam tik daudz no sevis, ko saņem pretī?

– Cilvēku smaidus, atdevi dziedot. Sātu baznīcas koncertā bija liela laime stāvēt pretī kolektīvam, kas dzied ar atvērtām acīm, nevis nolaistu galvu, skatās uz mani, nevis notīs. Pie tā arī strādāju, ka jādzied no galvas, jo tad katra tobrīd veidota mūzikas nianse diriģenta roku kustībā ir ieraugāma. Atgriežos mājās nevis nogurusi, bet no jauna uzlādēta. Protams, ne vienmēr tas izdodas. Mēģinu norobežoties no tā, ko dažs nenovīdīgi pasaka no malas. Pietiek atrast kādu nepilnību, un teiktais iekrīt sirdī, ja neesmu emocionālā līdzsvarā. Bet es saku tā – kas mani nenogalina, tas padara stiprāku.

– Kā «Noktirnei» sokas ar Dziesmu svētku repertuāra apguvi?

– Repertuārs ir apgūstams. Uzskatu, ka katrai dziesmai ir pamats, kāpēc tā iekļauta repertuārā. Neko negribu noliegt. Sākumā, vienu otru dziesmu pašķirstot, liekas – nu tā…, bet, kad tiekam pie strādāšanas, man iepatīkas. Tāpat dziedātājām. Ir svarīgi, ar kādu attieksmi darbam pieiet. Nevajag baidīties no grūtajām vietām. Ir skanīgākas dziesmas, ir sarežģītas. Manuprāt, sieviešu kora repertuārs ir ļoti nopietns – gatavojamies valsts simtgadei. Un tomēr domāju, ka klausītāji reizēm grib dzirdēt kaut ko sirdij, dvēselei.

– No kuriem diriģentiem tu mācies?

– No visiem. Ja kādreiz man bija tāds kā diriģenta etalons, tad tagad varu teikt, ka mācos no katra – no skolotāju kora «Vanemas» diriģenta Tālivalža Gulbja, no Marutas Čauvas, kuras ansamblim spēlēju pavadījumu, arī no Guntas Kreceres, kuras vadītajam deju kolektīvam esmu koncertmeistare. Pilnīgi no visiem. Ļoti patīk Māris Sirmais. Cik ļoti niansēta ir viņa mūzikas valoda, kā viņš prot to parādīt, kā koris saprot viņa žestu! To visu var ņemt vērā un likt lietā.

Vai tad man grūti?

– Tev darbā ir panākumi – tevis vadītie kolektīvi ir augstu novērtēti, šogad esi ieguvusi «Gada skolotājas» titulu. Uz tevi liek cerības. Vai tas nenospiež?

– Neteikšu, ka nospiež. Tā ir liela uzticība. Uzskatu, ka «Noktirnes» dziedātājas man uzticas, tic, ka viss būs kārtībā. Un es centīšos viņu cerības attaisnot, cik būs manos spēkos un, paļaujoties uz to Visaugstāko. Taču ir tādi pagodinājumi, apbalvojumi, kurus gan mazliet uztveru kā slogu. Dažreiz nākas dzirdēt – nu, tev tagad ir apbalvojums, rādi, ko vari. Šī attieksme man nepatīk. Es daru to, ko māku. Brīnumdare neesmu, neko nevaru uzburt. Viss atkarīgs no tā, cik daudz darba esam gatavi kopīgi ieguldīt.

– Pamatdarbā tu esi mūzikas skolotāja Tukuma 2. pamatskolā, pēc darba, vakaros – sieviešu kora «Noktirne» diriģente, Tumes jauktā kora kormeistare, vokālo ansambļu vadītāja Jaunsātos, Sātu baznīcas ērģelniece… Kāpēc tu tik daudz strādā?

– Nemāku pateikt nē. Bet lēnām sāku apgūt šo prasmi. Taču cilvēki izdomā, kā man piekļūt no citas puses. Piemēram. Nesen mani lūdza nospēlēt pavadījumu dziedātājai Līgai Lebedai viņas solokoncertā Tukuma kultūras namā. Teicu – jums jāsarunā īsta koncertmeistare. Pēc tam zvans – klausies, mēs taču to koncertu varam rīkot kā ziedojumu vākšanu Sātu baznīcas ērģeļu restaurācijai! Nu kā lai es atsaku? Manam laikam tiek pakārtots citu cilvēku laiks, mani atved un aizved uz mēģinājumiem. Turklāt man jau arī patīk tā lieta un nav grūti izdarīt, tikai… laika pašas ģimenei paliek arvien mazāk. Tomēr ir lietas, kas jāizdara, kur nedrīkstu pateikt nē, jo ir taču Dziesmu svētku gads. Domāju, ka pēc tam kaut kas mainīsies.

– Tev ir liela, skaista balss. Pagājušajā vasarā koru Eirovīzijā pat dziedāji solo «Arēnā Rīga». Skolotāja Rasma Valdmane reiz atzinās, ka viņai labāk patīkot dziedāt nekā diriģēt. Kā ir ar tevi?

– Man patīk dziedāt. Pirms desmit gadiem, iespējams, būtu devusi priekšroku dziedāšanai. Bet tagad man patīk gan viena, gan otra nodarbe. Ir bezgala jauki sajust uzticēšanos, kad tu vadi kori un rodas brīnums.

– Kas no tevis paliek ģimenei?

– Cenšos, cik varu, būt ar ģimeni. Sestdienās, lai piedod skolotāju koris «Vanema», bet esmu mājās pie savējiem. Gatavoju ēst, kaut kur aizbraucam. Vasarā kopā ar Slampes deju kolektīvu visa ģimene piedalījāmies Eiropiādē Somijā. Spēlējām kapelā pavadījumu: es – akordeonu, viena meita – ģitāru, otra sēdās pie sitaminstrumentiem, vīrs ar dēlu savā ziņā ņēma velna bungu, tamburīnu, trīsstūrīti. Reizēm kopā būšanai nemaz nevajag daudz laika. Svarīga ir kvalitāte. Protams, karstajā darba laikā – tas ir, deviņus mēnešus gadā – pietrūkst laika pašiem tuvākajiem. Atzīstu, ka vakari ir ļoti gari. Ja būtu tikai mēģinājumi, bet papildus ir gatavošanās koncertiem, kad stundas neskaita – aiziet sestdienas, svētdienas. Vīrs jau saka: ”Lūdzu, padomā un kādu darbu noliec malā. Taču tā nevar būt Sātu baznīca – tā ir svēta lieta. Kaut kas pa vakariem jāpaņem nost.” Saku: ”Zini, es varētu atmest vakariņu gatavošanu!” ”Nē, tas nebūs godīgi!” – viņš iebilst. Labi, ka man nav autovadītājas tiesību, braucu ar riteni. Tāpēc vīrs ir spiests mani vadāt uz mēģinājumiem un koncertiem un pats būt klāt. Pēc tam viņš saka: ”O, jauks pasākums bija!”

– Iepriekšējo reizi tiekoties, sacīji: “Ar vīru bija tāda noruna – kad man būs 30 gadi un piedzimis dēls, nogriezīšu matus vai izduršu ausīs caurumus.” Nu jau dēls iet skolā.

– Auskaru joprojām nav. Par to pat vairs nedomāju. Par matiem – vīram tie patīk. No rītiem to sakārtošana gan prasa mazliet vairāk laika, bet – vai tad man grūti viņa dēļ?


Komentēt

Pasākumu kalendārs

2018.11.17 | 12:00

«Brīvības rogainings 2018» Kandavas sporta hallē 

2018.11.17 | 12:00

«Tukuma prozas lasījumi» Tukuma bibliotēkā 

2018.11.17 | 12:00

Adīšanas nodarbība Tukumā 

2018.11.17 | 13:00

Svētku koncerts Viesatās 

2018.11.17 | 14:00

Basketbols Tukumā 

Visi pasākumi
Jaunākās galerijas
Mēness kalendārs
Novembris
Atvērt kalendāru
Horoskopi
Auns Vērsis Dvīņi Vēzis Lauva Jaunava Svari Skorpions Strēlnieks Mežāzis Ūdensvīrs Zivs Visi horoskopi
Facebook.com
Neatkarīgās Tukuma Ziņas iekš tā Facebook.com
Draugiem.lv
Eirokalkulators

coloring.cool