Piektdiena, 2018. gada 16. novembris
Glorija, Banga

Saķert bērnības garšu aiz astes

Autors: Liena Trēde
Twitter
FaceBook
print
2017. gada 8. decembris 14:17

Zantē dāmas jau deviņu sezonu garumā ir uzticīgas recepšu apmaiņas tradīcijai. Un, kamēr citos pagastos šāda kopā būšana nedaudz pat piemirsusies, šīs puses saimnieces cenšas tikties regulāri, joprojām izaicinot pašas sevi un cenšoties pārsteigt kolēģes ar kādu virtuves mākslas meistarstiķi.

Šo gadu laikā, stāsta kultūras dzīves vadītāja Egija Lāce, izmēģināts teju viss. Sākot ar veselīgiem smūtijiem un receptēm, par kurām arī veģetārieši nerauktu degunu, beidzot ar zivju ēdieniem, konservēšanas padomiem un kūku pēcpusdienu. Pēdējais – kūciņu pasākums – gan esot bijis īpašs pārbaudījums, jo vai tad ikdienā kāds tāpat vien notiesā septiņus, astoņus kūku gabaliņus? Bet jāpagaršo jau ir, kaut pēc tam pat siļķe un marinēts gurķīts dūšu īsti nepiesien! Bet šoreiz neformālā kulinārijas klubiņa dāmas bija aicinātas pasmelties iedvesmu dzimtas vēsturē un pagatavot to, ko reiz galdā cēlušas viņu vecmāmiņas. Ne visām, kā izrādījās, gan ir pietiekami spilgtas atmiņas par saviem vecvecākiem un vēl mazāk – par viņu iecienītajām receptēm, tomēr ir tādas smaržas un garšas, kas ceļo cauri laikiem un dažādam paaudzēm atgādina bērnību.

Putras tādas un šitādas

Nu, piemēram, kurš neatpazīst bubertam raksturīgo saldo aromātu, kas ideāli kombinējas ar ķīseli, pagatavotu no tādām skābām ogām kā dzērvenes vai jāņogas? Tāpat arī bukstiņputrai, ko citās mājās mēdzot saukt arī par šekumeni, ir sava noteikta smarža. Māra Brīvere, kas šajā reizē bija pagatavojusi tieši šos grūbu, kartupeļu un gaļas mērcītes sātīgo kombināciju, atklāj dažas viltības. Tā kā putraimus liekot vienā katlā ar kartupeļiem, reizēm gadoties, ka viss virums piedeg, un, izrādās, viņa mazliet šmaucoties, jo mēdz kartupeļus pavārīt atsevišķi, tad likt kopā grūbām, putru piesegt un gaidīt, lai garšas sakožas. Tādējādi varot panākt, ka kartupeļi ir vienlīdz gatavi kā putraimi. Putru, ko kādreiz gatavojusi viņas mamma, galdā cēla arī Liesma Upmane. Tā sauktās klecenes pamatā ir rudzu milti, kurus ūdenī vāra līdzīgi, kā to dara ar mannu. Masliet, mazliet sāls, un tad salīdzinoši ķepīgo masu ēdot nost kopā ar skābo krējumu vai sīpolos ceptu gaļu. Saldā ēdiena piedāvājumā savukārt bija vienkārša ābolmaize – ietaukotā formā klāj ābolu šķēlītes, kam pa virsu ber mannu, žāvētas dzērvenes, varbūt arī ķirbi, nedaudz kanēļa, un tad liek atkal nākamo ābolu kārta. Pavisam pa virsu – skābais krējums, kanēlis un, kā noprotams, arī kaut kur tiek cukurs, tādos apjomos, cik nu pašam tīk. Un tad šos veidojumu cep, līdz āboli pietiekamā mīkstumā.

Maizi ēdu, maizi dzēru

Tomēr agrākos laiks, kad visi bija tik aizņemti lauku un citos darbos, nekādai ārkārtīgai gatavošanai – katru dienu kaut ko jaunu – laika jau īsti nepietika. Un tad nu nevienam vien ir atmiņas par tiem visvienkāršākajiem kārumiem, ar kuriem bērnībā varēja remdēt vēlmi pēc saldumiem. Klasiku klasiska – ievārījuma vai cukura apsegta maize, kas kombinācijā ar svaiga piena glāzi izsalkumu remdēja kā lielam, tā mazam. Mazliet, bet tikai mazliet sarežģītāka versija ir olā apviļātas, ar cukuru apkaisītas un apceptas baltmaizes rikas. Daiga Neiciniece, kas arī pagasta bibliotekārīte, atceras, ka viņas ģimenē vēl 70. gados maizi cepuši tikai paši un tādos daudzumos, lai ilgākam laikam pietiktu. Tādai pašceptai rupjmaizītei gan pēc brīža garoza sāk melnēt un tad nu to grieza nost, lika maisiņā uz krāsns un, kad izkaltēja, gatavoja tā saukto maizes dzērienu – garozas aplej ar verdošu ūdeni, pieliek dzērvenes un cukuru. Pēc garšas sanākot kaut kas līdzīgs šķidrai maizes zupai, un šodien varbūt kas līdzīgs izdotos, ja izmantotu formas maizītes garoziņas.

Ko kara laikā ēda

Vēl galdā tika celtas tādas receptes kā cūku pupu salāti (vārītas cūku pupas, svaigi sīpoli un krējums), kas, kā stāstīja Ligita Feldmane, varbūt aizbaidīs kavalierus, bet ir ārkārtīgi garšīgi. Ar medījuma aknu pastēti un tās pagatavošanas niansēm padalījās Ilze Puškina, kas solīja pēc cūku bērēm visus cienāt arī ar asinsdesu vai asins pankūkām, ko kādreiz deva tiem bērniem, kas sirga ar mazasinību. Bija arī klasiski pīrādziņi un daudzu sastāvdaļu kēkss, kā arī ēdieni, kas uz Zantes kultūras namu bija atceļojuši, pašām saimniecēm nemaz klāt neesot.

Nākamā tikšanās reize sievām jau paredzēta februārī, kad nevarēšot gatavot vis to, kas katrai pašai prātā būs ienācis, bet būs jāseko receptēm, kuras paņemtas no pagājušā gadsimta 30. gadu pavārgrāmatas. Kas interesanti, stāsta E. Lāce, tajā apkopotas receptes, ko it kā esot kādreiz ēduši kara laikā. Īsteni piemērots temats februārim, kad pieņemts neoficiāli atzīmēt tā saukto Vīriešu dienu.

Ko darīs, kad pašu gatavotais pavisam apniksies un ideju, ko vēl pagatavot, aptrūksies? Kas zina – varbūt zantenieces izdos pašas savu recepšu krājumu?!


Komentēt

Pasākumu kalendārs

2018.11.16 | 12:30

Valsts svētu koncerts Cērē 

2018.11.16 | 17:00

Valsts svētki Lestenē 

2018.11.16 | 17:00

Valsts svētki Jaunsāti 

2018.11.16 | 17:00

«Savējo» koncerts Tukuma evaņģēliski luteriskā baznīca 

2018.11.16 | 18:00

Kolektīva «Sadancis» jubileja Vānē 

Visi pasākumi
Jaunākās galerijas
Mēness kalendārs
Novembris
Atvērt kalendāru
Horoskopi
Auns Vērsis Dvīņi Vēzis Lauva Jaunava Svari Skorpions Strēlnieks Mežāzis Ūdensvīrs Zivs Visi horoskopi
Facebook.com
Neatkarīgās Tukuma Ziņas iekš tā Facebook.com
Draugiem.lv
Eirokalkulators

coloring.cool