Pirmdiena, 2018. gada 12. novembris
Kaija, Kornēlija

Par pievienoto vērtību zivīm un jauniem tirgiem

Twitter
FaceBook
print
2017. gada 21. decembris 14:26

Līdzās zvejniecībai sākusi attīstīties akvakultūra. Lai nozare pastāvētu, svarīga ir pievienotas vērtības radīšana un jaunu tirgu meklēšana. Par to paneļdiskusijā runāja zivsaimniecības konferences dalībnieki: SIA «Verģi» vadītājs Ivars Janeks, SIA «Karavela» vadītājs Andris Bite, SIA «Vlakon» vadītājs Georgijs Jevsikovs, «Eurofish» direktore Aina Afanasjeva, Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš, Lauku atbalsta dienesta direktore Anna Vītola-Helviga.

Zivju pārstrādātajiem jāsadarbojas

Bite: “Tas, ka nozarē ir nekomfortabli apstākļi, lika meklēt kaut ko jaunu. Jau kādus septiņus, astoņus gadus esam rietumu tirgū. Toreiz vēl mēs nenodarbojāmies ar šprotēm, strādājam ar Atlantijas zivīm. Tirgos bijām nekonkurētspējīgi. Uz izstādēm sākām braukt jau 1998. gadā. Un kad bija iespēja to veikt ar visiem kopā, ar asociāciju, sapratām, ka neesam tikai viens uzņēmums, bet vesela nozare. Tad arī radās priekšstats, ko vispār varam izdarīt. No sākuma domājām, ka iesim ar savām šprotēm jeb sardīnēm (rietumu tirgos šo produktu sauc par sardīnēm), ar savu brendu, savu iepakojumu, garšu – mēģināsim pārdot. Tad sākām saprast, ka tas nav īstais ceļš. Sākām pielāgot katram lielajam klientam citu garšu, citu iepakojumu, mēs gribējām atrast iespēju realizēt lielajās valstīs to produktu, ko esam spējīgi saražot. Pamainījām iepakojumu, garšu. Jāatzīst, ka ####citata!!!!pārtikas nozarē vienīgie, kuri spēja izstādēs pavadīt kopā ne tikai dienas, bet arī naktis un nesakauties pirmajās piecas minūtēs, bija zivrūpnieki####!!!. Uzskatu, ka nav jāslēpj sava prakse, nav jābaidās, ka to ieviesīs citos uzņēmumos. Uzskatu, ka sadarbība, ideju došana un arī paņemšana, kopēšana ir ļoti laba. Ne jau visu, ko ieviešam, mēs izdomājam paši. Arī mēs mēģinājām tikt rietumu uzņēmumos, skatīties, kā viņi lietas risina. Tad visas šīs idejas, detaļas saliekam kopā, vēršamies pie vietējiem iekārtu ražotājiem, lai to visu varētu izdarīt lētāk. Savukārt, ja skatāmies bijušajā PSRS teritorijā, mēs atkal esam tie, no kuriem informāciju paņem Krievijas, Ukrainas, Kirkīzijas un citi ražotāji. Viņi pārņēma zināšanas, brenda veidošanas principus un ieviesa tur ražošanā.

Jāprot iet līdzi laikam

Savukārt I. Janeks uzskata, ka piemērošanās mūsdienu situācijai ir uzņēmuma panākumu atslēga: ”1994. gadā bijām zvejniecības uzņēmums. Zvejojām zivis. Bija jādomā par nākotni, jāmeklē risinājumi. Meklējam jaunus ceļus – sākām saldētu reņģu, brētliņu eksportu. Mums tajā brīdī nebija savas apstrādes. Tad nebija tik vienkārši uzbūvēt savu ražotni, nebija nekādu Eiropas Savienības atbalstu. Tāpēc daudzviet izmantojām ārpakalpojumus. Devām apstrādāt savu zivi, tad paši to pārdevām uz bijušo NVS sektoru. Pamazām apguvām tirdzniecības pieredzi citās valstīs. Kad iestājamies Eiropas Savienībā, balstoties uz jaunajām iespējām, realizējām jaunus projektus zivju pārstrādē. Esam arī no kļūdām mācījušies, mācījušies no pasaules pieredzes. Uzskatu, ka, apvienojoties ražošanas organizācijās esam uz pareizā ceļa. Pirms 10 gadiem mums bija tikai viens produkcijas segments, tagad – četri, pieci. Ir ļoti lielas izaugsmes iespējas. Jo vairāk sāksim apstrādāt zivis, jo vairāk parādīsies atkritumi; lai uztaisītu kilogramu filejas, atkritumos aiziet vairāk nekā puse zivs. Mums vispirms ir nepieciešams sakārtot šo segmentu. Tāpat nepieciešama saldētavas jaudu palielināšana. Es ļoti ceru, ka no tiem 20 esošajiem uzņēmumiem perspektīvā vismaz puse varētu saglabāties. Bet visu jau noteiks tirgus. Kuru produktu varēs veiksmīgāk pārdot, tas arī būs noteicošais.

Domāju, ka mēs esam maz darījuši, lai saglabātu tās iespējas, kas mums kādreiz ir bijušas. Mēs diemžēl konferencē nerunājām par problēmām, ar kurām ikdienā sastopamies. Mēs kaut kā runājam par tonnām, par cipariem, par vispārējām lietām, bet, ja šodien runājam konkrēti, kaut vai par to pašu Ukrainu – tā ir ļoti nozīmīga produkcijas tirdzniecības vieta. Mums ir vairāki sektori, kuros varētu strādāt. Spiestā kārtā šobrīd strādājam pie lētā segmenta, pievienojot vērtību, lai šo produktu pārdotu. Tas ir grūts darbs.

Atbildot uz jautājumu, ka varbūt austrumu tirgus ir pagātne, gribu teikt, ka nevajadzētu dzīvot ilūzijās. Jā, nebūs tā kā bija, bet varbūt vajadzētu paklusēt. Pateikt nē – tas nebūtu prātīgi. Mūsu uzņēmumam ir 25 gadi. Pamēģiniet pašreizējos apjomus pārstrādāt un pārdot citos tirgos! Tas ir milzīgs darbs. Viens ir zivju miltu ražošana, bet tur nav lielas pievienotās vērtības. Brisele zivis vairāk zvejot neļaus, tāpēc jādomā, kā vēl varētu kāpināt pievienoto vērtību.”

Tehnologi strādā katru dienu

Riekstiņš: “Tas ir pareizi, ka jāspēj no tā mazumiņa, kas mums ir, gūt lielāku labumu. Apjomi, salīdzinot ar pasaules mērogu, ir nelieli. Jāmēģina no tā mazumiņa panākt citrona efektu. Galvenais ir atrast veidu, kā no resursiem, dažādi strādājot, atrast pievienoto vērtību. «Karavela» zina, meklē variantus, bet mazajiem ražotajiem piedāvājam inovāciju projektus, kur ir iespēja mēģināt, nevis uzreiz pašam par savu naudu, bet, iesaistot mūsu zinātnes institūcijas, kas spēj piedāvāt konkrētas receptes, konkrētus apstrādes veidus, varbūt arī iespējas pārstrādāt neizmantotas sugas, jo resursu Latvijā nav tik daudz. Kaut tie paši apaļie jūras grunduļi – tas ir tūkstošiem tonnu mērāms resurss. Būtu labi atrast veidu, ko to varētu darīt. Runājot par brētliņu, skaidrs, ka mums ir jāpiemērojas patērētājam, turklāt patērētāji ir ļoti atšķirīgi, ļoti dažādi. Tagad zivis sasaldē individuāli. Agrāk par to vispār neviens nedomāja. Bija zivju bloks, zivis blokā tika sasaldētas. Nezinu, kāda tā zivju kvalitāte bija tajos laikos, pašlaik kvalitāte ir laba. Saka, ka saldētā zivs ir gandrīz identiska svaigajai zivij. Jautājums, vai šāds tirgus ir pietiekami liels. Skaidrs, ka šāda zivs būs dārgāka, jo tai lielāka pievienotā vērtība. Bet konservu bundžā ievietotai zivij ir vēl lielāka pievienotā vērtība. Mums ir arī vajadzīgs, lai cilvēki var strādāt nozarē, pievienojot produktam vērtību, par to nopelnot, un arī lai uzņēmējam no tā visa būtu labums. Vēl visi iespējamie veidi nav aptverti un tehnologi katru dienu strādā, izdomādami ko jaunu.”

Varbūt skatīties Āfrikas tirgus virzienā?

Afanasjeva: “Galvenais ir tirgus izpēte, neatkarīgi no tā, vai tas ir produkts ar augstāku pievienoto vērtību, vai plaša patēriņa produkts. Šprotes eļļā ir plaša patēriņa produkts. Esam izmesti no Krievijas tirgus. Uzņēmumi ir apvienoti asociācijās, piedalās starptautiskās izstādes, neatlaidīgi meklē risinājumus, kādā veidā iekļūt tirgus segmentos, – pārdēvējot produktu, nepārdēvējot, interesantāk iepakojot. Plaša patēriņa produkti būs un paliks. Bet ir jāskatās, kur ir tā patērētāju daļa, kas ir gatava izmantot šos produktus.

Daudz runā par Āfrikas kontinentu, kur pieaug vidēja līmeņa iedzīvotāju slānis. Tā ir viena iespēja, kur ražotāji var skatīties pēc austrumu un rietumu tirgiem. Jāatgriežas atpakaļ 1995./1996. gadā, tad, kad Latvijā bija daži šprotu ražotāji. Tad nāca ekonomiskais bums, šprotes saka ražot pat augļu pārstrādātāji vai daži sāka šo nodarbi no jauna. Tirgus tika piesātināts ar ne jau augstākās kvalitātes produktu. Un šajā ziņā es ļoti baidos par miltu ražošanas aktivitātēm. Tās šobrīd ir visā Baltijas reģionā, ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā, kur tiek būvētas zivju miltu ražotnes. Bet mēs visi atrodamies pie Baltijas jūras ar minimāliem zivju resursiem. Alternatīva – zivju atkritumi, bet to resursi arī būs ierobežoti. Tāpēc labi jāpadomā, vai zivju milti ir ilgtspējīgs produkts.”

Bite: ”Nav labu vai sliktu tirgu. Ja kādā tirgū kaut ko pērk un var pārdot un nopelnīt, tad nav svarīgi, vai tas ir austrumos vai rietumos, jebkurā gadījumā tas ir tirgus. Mūsu uzdevums ir tur strādāt un pārdot. Tas pats stāsts ir par augstajiem un zemajiem plauktiem. Katram ir sava koncepcija un vēlme pozicionēt savu produktu. Tā pati šprote vienā iepakojumā var maksāt zem eiro, bet var maksāt arī 4,3 eiro. Tas nozīmē, ka no 30 centiem par kilogramu izejvielas esam radījuši 30 eiro vērtību par kilogramu. Bet mums 80% gadījumu ir prece, kas iet uz lēto daļu, bet tikai 20% preces ir ar augstu pievienoto vērtību, kur varam gan nopelnīt, gan veidot savu preču zīmi, savu brendu. Mums strādā trīs, četri cilvēki – tehnologi, kuri testē produktus, mēģina nošpikot, izdomāt jaunus produktus, ko varam piedāvāt. Par sapratni, uz kuru tirgu iet, ir 20% nojausma, intuīcija, bet pārējais ir tirgus analīze, tirgus pētniecība. Ja zini, ka Ķīnā zivju konservus neēd, tad drusku vajadzētu papētīt patēriņa kultūru, un tad jau ir daudz lielākas iespējas un sapratne, ka tajā segmentā vari tikt iekšā, bet citā nav ko darīt.”

Akavkultūra – jauna nozare

Vītola-Helviga: ”Zivju fonds piedāvā kompleksu pieeju gan piekrastes ūdeņiem, gan akvakultūrai. Tā ir jauna nozare, kurā ir bijuši veiksmīgi projekti un ne tik veiksmīgi. Galvenā problēma – zināšanu un pieredzes trūkums akvakultūras jomā. Daudzi cerēja uz vieglu un ātru peļņu. Bet peļņa parādās pēc vairākiem gadiem, pēc noteikta audzēšanas cikla. Mums ir produkti, ar kuriem tik tiešām varam palielīties – mums ir gan storu ikri, gan foreļu ikri, ko jau patērētāji saņem no vairākiem uzņēmumiem. Bet ir arī problēmas, kur redzam, ka tik rožaini nemaz neiet. Mēs cīnāmies par katru projektu. Cenšamies pagarināt uzraudzību, vēlamies, lai šis projekts realizētos. Paprasīt naudu atpakaļ jau ir tas vienkāršākais: paprasām atpakaļ, nogremdējam uzņēmumu. Tāpēc mēs cīnāmies par katru uzņēmumu.

Ar akvakultūru plaši nodarbojas Čehijā. Uz akvakultūru, jāskatās kompleksi, mums jau vairs vidējās un augstākās mācību iestādēs šādus speciālistus negatavo. Šobrīd no jauna šādu programmu ver vaļā Daugavpils augstskola. Taču pašlaik Latvijā šādu speciālistu nav, uzņēmēji paši viens pie otra brauc mācīties. Tomēr situācija katru gadu jau uzlabojas, tomēr pirmie aplauzieni jau ir bijuši.”

Jevsikovs: “Atrodamies Rēzeknes novada Sakstagala pagastā «Pertnīkos». Mūsu saimniecība ir 200 ha, no kuriem 50 ha ir zem dīķiem. Dīķus ierīko izmantotajās dolomīta atradnēs. Mums ir inkubators, zivju pārstrādes ceha būvniecību nākošgad pabeidzam. Ir vairāk nekā 140 zivju produktu veidu, kurus ražojam. Nākotne ne visu šo klāstu ražosim. Mēs meklējam savu klientu. Aukstajos ūdeņos audzējam varavīksnes foreles, siltākos dīķos – karpas. Pārstrādājam sviesta zivi, makreles, jūras asarus. Audzējot, piemēram foreles, 70% izdevumu aiziet par barību. Akavakultūrai banku aizdevumus ir grūti vai pat neiespējami dabūt. Problēmas rada līdzekļu trūkums barībai, jo atdeve šai nozarei ir ilgtermiņā. Nodarbojamies arī ar tūrismu un sniedzam makšķerēšanas pakalpojumus.”

Riekstiņš: “Mums ir BIOR pētījumu un konsultāciju centrs, tajā tiek testētas zivju barības, paredzēts veikt izmēģinājumus, jo ir plānots iekārtot lielu recirkulācijas audzētavu. Ir iespējas gan mācīties, gan praktizēties. Paredzēts darbs, izveidojot audzējamo zivju gēnu banku, lai vaislas materiāls nav jāieved. Savukārt Latvijas lauksaimniecības universitātes pārtikas tehnologi varētu sniegt palīdzību produkcijas testēšanā.”

 


Komentēt

Pasākumu kalendārs

2018.11.12 | 9:00

Lāčplēša stunda Rubuļu kapos Jaunpilī 

2018.11.12 | 9:00

Lasījumi Jaunpils bibliotēkā 

2018.11.12 | 10:15

Lāčplēša diena Džūkstē 

2018.11.12 | 10:15

Grāmatu lasīšana Pūres bibliotēkā 

2018.11.13 | 12:30

Lasījumi Jaunpils bibliotēkā 

Visi pasākumi
Jaunākās galerijas
Mēness kalendārs
Novembris
Atvērt kalendāru
Horoskopi
Auns Vērsis Dvīņi Vēzis Lauva Jaunava Svari Skorpions Strēlnieks Mežāzis Ūdensvīrs Zivs Visi horoskopi
Facebook.com
Neatkarīgās Tukuma Ziņas iekš tā Facebook.com
Draugiem.lv
Eirokalkulators

coloring.cool