No Beķermuižas līdz Galciemam

Beķermuiža, Galciems un arī Vidusciems ir apstājušies Pūres pagasta ceļa maliņā, pa kuru var aizbraukt līdz Abavniekiem. Ceļam līdzās čakli, darbīgi ļaudis dzīvo. Sētās – viss kārtībā. To varēja redzēt arī tur, kur darba dienā ļaudis nesastapām.

Beķermuiža, Galciems un arī Vidusciems ir apstājušies Pūres pagasta ceļa maliņā, pa kuru var aizbraukt līdz Abavniekiem. Ceļam līdzās čakli, darbīgi ļaudis dzīvo. Sētās – viss kārtībā. To varēja redzēt arī tur, kur darba dienā ļaudis nesastapām. No Pūres līdz Ceriņiem ceļam asfalta sega ir izklāta. Bet tālāk, līdz Galciemam, kad smagie granti ved, sauslaikā putekļu mākoņi pār zemi gulstas biezā kārtā. Ļaudis, kas asfaltētā ceļa maliņā dzīvo, uzteica Aivaru Volfu. Viņa Pūrē valdīšanas laikā asfalta sega ceļam uzklāta. Tagad A. Volfs liels vīrs novada domē esot. Varētu taču par saviem tuvākajiem sābriem aizbilst. Līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām nemaz garš laiks neesot…

Savelkot jostas…

«Imantām» garām nemaz lēti pabraukt nevar. Dzīvojamā ēka lielceļam līdzās, pavisam tuvu nostājusies, stāv. Tā vien šķiet, ka teju kāds logs atvērsies. Kāds no iekšpuses ar roku auto saķers aiz astes. Dusmīgs sapurinās un bargi vaicās: “Kur tu kā velna plēsts nesies?! Un ja pa ceļu pretī arī kāds tāpat kā tu? Apnicis sēru mūziku klausīties!”

Mēs pa lēno «Imantu» pagalmā ierullējām. Tur saimnieku Viesturu Laukšteinu sastapām. Viņš namu no kāda tukumnieka esot nopircis. Sen nopircis. Vēl pagājušā gadsimta 80. Tolaik uz ceļa asfalts nemaz vēl nebija uzklāts. Putekļi istabās arī naktīs iekšā par varītēm un biezā kārtā līduši. Nams drebējis, kad kravenieki garām rullējuši. Vietējā vara asfaltiņu izklapatojusi. Un tagad pat lielie vāģi pa ceļu garām gluži kā smalkas karietes aizlīgojot. Ūdens uz galda glāzē vien tuč, tuč iedreboties.

Viestura kungs stāstīja, ka, viņaprāt, dzīve Latvijā atkal uz augšu ejot. Cilvēki bodēs vairāk iepērkoties. To varot redzēt, jo stāvlaukumi auto piepildīti. «Imantu» saimnieks izstāstīja kādu mūsu Prezidenta uzrunu tautai Jaunajā gadā: “Velkat jostas, pirmais pusgads būs tāds grūtāks. Tad nāks vasara, sēņu laiks, un paliks vieglāk.” Ir arī. “Mašīnu pilnu ar sēnēm griežam. Tepat tirdziņā biezajiem ceļa braucējiem notirgojam. Tur pašās augšās, Rīgā, ir tā kā ir, bet tas vārdos nav izsakāms,” teica Laukšteina kungs. Atmeta ar roku un cēla tukšos sēņu grozus autiņā.

Kā Dieviņš dzīvi iegrozījis

«Jaunsermuļi» ir dižfirmas darbinieku māja. Dižkūts tepat netālu atrodas. Vairs nav. Bet «Jaunsermuļi» jau tik un tā skaistā, zaļā dabas pleķītī atrodas. Pašā «Gravu» dzirnavu dīķa malā. Vienā no divstāvu ēkas dzīvokļiem Dzidru Valdheimu un Andri Vilnīti sastapām. Viņi pirms 10, bišku vairāk gadiem no Rīgas šai pusē uz dzīvi pārcēlušies. Saimniece stāstīja, ka viņi sendienās pāris bijis. Likumīgā sieva un vīrs. Bet tad abi izšķīrušies un nu atkal kopā sagājuši. Kundze smējās, teica: “Dzīvē visādi gadās. Kā Dieviņš iegrozījis, jāņem par labu.” Viņas vīra cilvēkam acīs visu laiku ir tumsa. Cilvēku vajag, kas pa dzīves ceļiem izvadā. Kundze «Pūres zivīs» esot strādājusi, pensiju sev nopelnījusi. Vaicājām, kādi zivīs darba apstākļi bija?! Cik biezas naudiņas saņēmusi?! “Kā bija, bija. Es, mēs – darba ņēmēji, esam vainīgi, ka ļaujam citiem mūs regulēt. Pa savam nodarbināt, atalgojumu noteikt. Bet tas viss ir beidzies, un tagad mēs baudām atvasaru skaistā, zaļā vietā.”

Valdība – mūsu kalpi, darbinieki

Edgars Tukumā, Gorodiņā jeb, kā pa jaunam – Jauntukumā, dzīvojot. Pūrē viņš ir SIA «Puratos» darbinieks. Uzņēmumā viņš, kā pats saka, zaptes vāra un tā jau daudzus gadus strādā. Edgaru arī «Jaunsermuļos» sastapām. Viņa mamma te dzīvo. Un Edgars pie viņas bija papusdienot atbraucis. Mamma pati uz laukiem darbiņā bija aizbraukusi. Tad nu dēlam pavaicājām, kā šajā pusē un kopumā dzīves ceļi vedas. “Ziniet, ja dari un gribi strādāt, dzīvot var. Labi var. Likstas vien ir ar bērnu dārziņu. Dārziņu mūsu bērnam piešķīra Sēme, pēc tam Pūrē, bet man darbiņā nereti garas stundas jāstrādā. Vakaros rodas grūtības sīci no dārziņa izņemt.” Un vēl viņš sacīja: “No mūsu valdības es neko prātīgu vairs negaidu. Gribētos, lai viņiem tur, augšā, par savu darbu lielāka atbildība rastos. Mēs katrs savu darbiņu darām. Man par slikti vārītu zapti jāatbild. Par brāķi nākas atlīdzināt, samaksāt. Un, ja tā gadās bieži, – darbinieks ir jāmaina. Mūsu valdība arī ir tikai darbinieki. Mūsu ļaužu darbinieki. Ja nesanāk tautas labā strādāt, tad jāiet prom.”

Viktors vēl cer…

Viktoru Piškusu «Vidiņos» sastapām. Dienas vidus bija. Vīrs gultā vēl saldi gulēja, bet aši slējās kājās, mums stāstīja: “Esmu pašnodarbinātais. Kad darbiņš rokās ir, sarauju. Kad padarīts, atpūšos.” Viktors ir jauns, spēcīgs vīrs. Viņš stāstīja, ka banku melnajos sarakstos viņa vārds esot ierakstīts. Teica: “Tai laikā naudu ņēmu, kad arī visiem citiem deva. Tad nu es arī paņēmu lielāku naudas kušķi. Cerēju, ka atdošu. Bet tur tajā naudas lādē viss ne tā, kā cerēju, sagriezās. Tagad dzīvoju kā uz pulvera mucas. Vadzi, saņems mani, sašņorēs un aiz dzelzs gardīnēm sēdēt aizliks. Bet viņi – tie baņķieri – arī labi zina, ka, tur sēdot, es parādu nekad nesakasīšu… «Vidiņi» ir saimnieka mājas. Saimnieks laikam svešumā dzīvo. Katrā ziņā no viņa nav ne miņas, ne ziņas. Ja par mani, tad… Pats jau arī biju palaidies. Bērni – mani divi dēli – no manis sāka attālināties. Tad nu saņēmos, pats saviem spēkiem nelaimi uzveicu. Piecus gadus skaidrā dzīvoju. Bet ar kundzi gan vēl joprojām esam uz nažiem. Viņa pāridarījumu nevar man piedot. Vēl laiciņu pagaidīšu un, ja joprojām ļaunu prātu turēs, tad… Bet es vēl ceru…,” – tā Viktors.

Akmens mūspusē ir dzīvs

«Indrānos» Aija un Guntis Celitāni dzīvo. Aija Pūres pagasta kultūras dzīvi uztur. Guntis uz lauka grants karjerā nolūko laukakmeņus. Sev tuvos, tādus, kuros akmens dvēsele ir iekšā, ved sētā un maz pamazām ar rīkiem – urbi, ķīļiem – akmens dvēseli atdzīvina. Tā dzīva kļūst. Lūkojas debesīs, zemē un ļaudīs. Uzrunā. Liek domāt par dzīvi. Pārliecina, ka arī akmens – mūsu pašu pelēcis – ir dzīvs. Guntis akmeņkaļa skunsti nav skolās mācījies. Pēc profesijas viņš ir dārznieks. Pūrē strādājis, zaļo, ziedošo audzējis, lolojis. Guntis mūs teju stundu vai ilgāk pa savu akmeņdārzu izvadāja, pie katras skulptūriņas apstājāmies. Viņam par visām ir kāds stāstiņš. Akmens tēli ir arī Gunta un viņa ģimenes iztikas avots. Cilvēki šurpu atbrauc. Akmens dārzu pārstaigā. Sev, savai sirdij, savai sētai ko tuvu ierauga un aizved sev līdzi uz mājām. Braucot uz Pūres pusi, izmetot nelielu līkumu, iebrauciet «Indrānos» pie akmeņkaļa, mākslinieka Gunta Celitāna! Nenožēlosiet. Celitānu dēls Gatis iet tēva pēdās. Veido akmens tēlus, un drīz sētā jauniem tēva un dēla radītajiem nebūs vairs vietas. Akmens skulptūru dārzs virzās uz lielceļa pusi. Akmeņiem «Indrānos» apniks. Pa ceļu aizies uz visām debess pusēm. Ļaudīm stāstīs par cunftes akmeņkaļiem, māksliniekiem Celitāniem.

Duka vēl ir, bet…

«Purviņos» Ojārs Strauss un viņa ģimene dzīvo. Dzīvojamā lielceļa maliņā nostājusies stāv. Saimnieks zināja stāstīt, ka ēka pērnā gadsimta 1926. gadā esot uzslieta. Koka ēka vēl šodien, cieši zemei pieķērusies, lepni visiem vējiem pretī stāv. Nams ir paprāvs. Saimnieks stāstīja, ka dzīvošana tajā domāta uz diviem gaņģiem. Vienā galā trīs istabas un virtuve. Otrajā – istaba ar virtuvi. Vecie saimnieki, ja kopā ar jaunajiem neklapēja, varēja savā galā uz dzīvi pārvākties. Saimniecības dižā kūts vēl no muižas laikiem esot saglabājusies. Vēl nesen Strausi lauksaimniekojuši. Piecas slaucamas govis turējuši. Sivēnmātes aizgaldos. Vēl šodien būtu turējuši tos lopus. Bet tad pienākuši tie laiki, ka mums sava zemniekošana lieka kļuva. Viss tika darīts, lai zaļo darbiņu nolikvidētu. Dzird valodojam, ka Igaunijā, Lietuvā viss joprojām pa vecam esot. Latvieši allaž dedzīgi likumu izpildītāji bijuši. Ojārs vēl jaunīgs vīrs. 65 gadi plecos, tāpēc viņš Pūres skolā par kurinātāju strādā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *