Recenzija: Ē. M. Remarks «Trīs draugi» Liepājas teātra izpildījumā

Recenzija: Ē. M. Remarks «Trīs draugi» Liepājas teātra izpildījumā, kas Slampes kultūras pilī tika skatāma svētdien, 24. nvoembrī

Ilga Liepiņa

Redzēt un apskatīt ir divas dažādas lietas

Aplausi bija ilgi, bet vienmērīgi. Zāle pilnum pilna, un skatītāji, šķiet, mīļuprāt laiciņu vēl kavētos iluzorajā – režisora, aktieru, scenogrāfa, gaismotāju un skaņuvīru pārradītajā Remarka «Trīs draugu» pasaulē.

Liepājas teātra izrāde Slampes Kultūras pilī notika 24. novembrī, sēru otrajā dienā, un mākslīgās nāves šoreiz apdzisa īstas nelaimes priekšā. Tomēr mēs cītīgi mēģinājām aizmirsties, tverot katru smieklīgāku vai asprātīgāku frāzi, vērojot varietē numurus un bārdāmu dziesmas, kuru bija ne mazums. Mēģināju saprast, cik izrādē palicis no Remarka. Patrīcijas un Roberta dialogi tikuši saglabāti gandrīz bez izmaiņām. Gotfrīda, Oto un Roberta sarunas arī tikai nedaudz īsinātas. Bet vai Liepājas Patrīcija bija kā ,,jauna amazone, vēsa, starojoša, droša un neaizskarama” (Ē.M.R.)? Vai Roberts Lokamps atstāja tāda cilvēka iespaidu, kam „vienmēr neskaidra sirdsapziņa” (Ē.M R.)? Trīs draugu savstarpējā saspēlē nemanīja kopīgi pārdzīvotā I pasaules kara ietekmi, vairāk tādu čomisku un darījumu saikni. Roberta un Patrīcijas mīlestības līnija savukārt attīstījās gliemeža gaitā, otrajā cēlienā bezmaz apstājoties, un tas nebija mobilo telefonu trūkums vien. Ja kāds nepārzināja literāro pirmavotu, tam neradās arī aizdomas par meitenes slimību. Pārliecinoši darbojās Valentīns Hauzers, vecais karotājs, arī S. Jevgļevskas atveidotā dzīvokļa saimniece Zalevska. Matildei Stosai (A. Kvāla) pietrūka Remarka darbā skanošās liriskās nots, jo viņa jūsmoja par ziedošiem kokiem, kamēr izrādē tikai tempa alkoholu.

Sižeta pagriezienus pavadīja uzliesmojumi un pērkona grāvieni, tādējādi iezīmējot svarīgākos momentus. Iespaidu stiprināja milzīgs video skatuves dibenplānā, atainojot gan lugas varoņu atmiņas, gan dabas vai interjera elementus, kā arī grāmatveža pašnāvību. Tas bija, cerams, tālredzīgs risinājums, ņemot vērā, ka aktiera nāve uz skatuves nereti transformējas reālajā dzīvē. Lai atceramies citu Liepājas teātra izrādi, kurā galvenais varonis neskaitāmas reizes noslēgumā tika pakārts. Šīs nāves, manuprāt, summējās, kamēr… Bet bez nāves nav mākslas, tālab jāupurējas vien ir.

Guna Roze

Ko nevar celt, to nevar nest

Mēdz teikt, ka visas nelaimes sākas no salīdzināšanas. Atļaušos nepiekrist, jo, manuprāt, salīdzināšana virza progresu itin visās jomās. Tāpat kā daudzi tukumnieki esmu šo Remarka darbu gan lasījusi, gan redzējusi trīs Latvijas teātru iestudējumus: 1990.gada Nacionālā teātra izrādi ar Ivaru Pugu un Ilzi Rūdolfu galvenajās lomās (satriecoši laba!), 2006.gada valmieriešu versiju, kas arī viesojās Slampē, un kurā Roberts bija Mārtiņš Liepa, Patrīcija – Anna Putniņa (līdz tirpām izcils aktierdarbs), un tagad arī liepājnieku «Trīs draugus», kas, salīdzinot ar iepriekšminētajām skatuves versijām, ir visvājākā. Skatījos un domāju: nu, kā var Remarku tik ļoti noplicināt un atšķaidīt? Un tas ir pārmetums gan dramatizējuma autoram Jānim Jurkānam, gan režisoram Valdim Lūriņam, kurš, starp citu, pirms 22 gadiem veidoja arī minēto Nacionālā teātra versiju.

Jāpiekrīt kāda skatītāja spriedumam starpbrīdī: „Nez vai «Trīs draugi» bija jātaisa kā mūzikls?” un arī čukstam trešā cēliena laikā: „Beigās viņa vēl ņems un nenomirs”. Mūzika bija laba – Valdim Zilverim nav ko pārmest, bet, johaidī! – «Trīs draugi» nav kabarē!!! Šai izrādē viss bija tā viegli, pa virsu – dāmu papēdīšiem klaudzot, ielasmeitu kleitām un zeķturiem mirdzot, glāzēm un pudelēm šķindot – tā bija ilustrēts Remarka aprakstītais laiks. To, ka varoņi pārdzīvojuši karu un redzējuši daudz līķu, skatītājam pavēsta vien videoprojekcijas. Var jau būt, ka pāris dienu pēc Zolitūdes traģēdijas miera laiku skatītājam viss liktos falši, bet es nudien nenoticēju ne kara šausmu atstātajām pēdām cilvēku dvēselēs, ne Patrīcijas bailēm no nāves un dzīvotmīlestībai. Viņas izturēšanās drīzāk izskatījās pēc liderīgas trallināšanas divarpuscēlienu garumā, jo tikai trešajā sākās Remarka romāna galvenais vēstījums par to, ka dzīve ir mirklis, kas var beigties jebkurā mirklī, un tāpēc „tikai tam (mīlestībai) ir nozīme, viss pārējais ir mēsli”. Neredzēju šai Patrīcijā liktenīgo sievieti, nenoticēju, ka šo jautrīti varētu iemīlēt ne vien Roberts, bet visi cilvēki, kam viņa „pieskārusies”. Un kad atvadu balles skatā uz skatuves notiekošais (Patrīcījas pēdējais tango) beidzot man patiesi trāpa pa nerviem, nākas atzīt, ka tas ir horeogrāfa nopelns, ko uzreiz pēc tam atkal sačakarē režisors ar dramaturgu, jo pārlieku aizraujas ar otrā plāna tēliem un epizodēm, bez kuriem skatuves variantā mierīgi varāja iztikt, bet kuru dēļ tāds apgrābstīts un pustrallināts paliek galvenais – tas, bez kā viss pārējais ir mēsli.

Toties tagad zinu, ka tieši no «Trīs draugiem» ir šie slavenie domugraudi: „Mīlestība ir skaista, bet vienam tā arvien izrādās par garu.”; „Dumjam piedzimt nav nekāds kauns. Kauns ir dumjam nomirt.”; „Mīlestība ir brīnišķīga, bet tā bojā raksturu.”; „Sūti puķes. Tikai puķes. Tās aizsedz visu. Pat kapus.”