Patlaban Latvija, līdzīgi visai Eiropai, pārdzīvo vispirms jau psiholoģisko šoku, neziņu un visas pretrunas, kas saistās ar lielo bēgļu pieplūdumu no Tuvajiem Austrumiem. Uz šī fona nav nopietna mēģinājuma saprast cēloņus un izdarīt secinājumus, kādēļ mūsu valsti pēc neatkarības atjaunošanas ir pametuši, pēc neformālām aplēsēm, aptuveni 200 000 pilsoņu. Saprotot viņus un ieklausoties viņos, iespējams, mēs kaut ko vairāk sapratīsim arī par Latviju šodienā.
Šodien publicētā saruna tapusi, padziļināti pētot Lestenes pagastu, kas nākamā gada sākumā rezultēsies grāmatā «Lestenes stāsts».
Guntis Bondars ir pēdējais Lestenes pagasta padomes priekšsēdētājs (no 2007. līdz 2009. gadam). Šobrīd viņš ar savu ģimeni dzīvo un strādā Lielbritānijā. Kā jau daudzi. Arī no Lestenes daudzi. Satiku viņu kopā ar kundzi Gunitu Bondari brīdī, kad viņi uz īsu brīdi bija Latvijā ciemos.
– Jā, kas tad ir Lestene? Taču ne jau tikai kapi un baznīca…
– Lestene tagad ir tas, kas no Lestenes ir palicis pāri, jo… Ja pagājušā gadsimta sākumā Lestenes pagastā dzīvoja ap 2000 iedzīvotāju, tad šī brīža cilvēku skaits ir daudzkārt mazāks. Gan arī pagasta teritorija ir mazāka. Toreiz tur bija ļoti daudz stipru māju, viensētu… Daudzas no tām kara laiks ir iznīcinājis. Tad vēl pāri nāca padomju meliorācija, kolhoza laiki… Izveidojās jaunais centrs ap Lestenes muižu.
– Jūs arī esat dzimis Lestenē?
– Jā, esmu dzimis, audzis, mācījies skolā Lestenē… Mani vecāki gan ir ienācēji, bet mammas māsas vīrs ir bijušais lestenieks. Viņš man diezgan daudz ir pastāstījis par Lestenes vēsturi, senajām mājām un bēgļu gaitām… Tik daudzu seno māju vietā tagad ir lauki.
Vairāk lasiet laikraksta piektdienas, 20. novembra, laikrakstā ŠEIT!
brauc mājas…
Ļoti jauka ģimene, nekur nav tik labi kā mājās!! 🙂
Gunti, neaizmirst senos cīņas biedrus hokeja laukuma tribīnēs. Nākamā vasarā cīņa par Dienvidkoreju, ceru uz tavu atbalstu Latvījā.