Agita Puķīte

Māra Zālīte: “Cilvēkiem iekšēji jāmainās. No darba ņēmēja – uz darba devēju”

Piektdien Tukuma kultūras namā izskanēja teātra dziesmu koncerts «Sapnis un mīlestība» ar Māras Zālītes dzeju. Šis koncerts nebūt nav vienīgais īpašais notikums šī gada sākumā – aiz muguras nozīmīga jubileja un ap to pašu laiku iznācis autobiogrāfiskā romāna «Pieci pirksti» angļu valodas izdevums, piepulcējoties tulkojumiem igauņu, gruzīnu un lietuviešu valodā.

Piektdien Tukuma kultūras namā izskanēja teātra dziesmu koncerts «Sapnis un mīlestība» ar Māras Zālītes dzeju. Šis koncerts nebūt nav vienīgais īpašais notikums šī gada sākumā – aiz muguras nozīmīga jubileja un ap to pašu laiku iznācis autobiogrāfiskā romāna «Pieci pirksti» angļu valodas izdevums, piepulcējoties tulkojumiem igauņu, gruzīnu un lietuviešu valodā.

Ar dzejnieci, dramaturģi un rakstnieci Māru Zālīti runājām par dzīvi, darbu, atklāsmēm, sasniegto un piedzīvoto. Taču sarunu sākām ar viņas pirmo romānu «Pieci pirksti», jo jau pēc nedēļas pieminēsim 1949. gada 25. marta izsūtījumu piedzīvojušos, un tās turpinājumu – Lauras stāsta otro grāmatu, kuru rakstniece raksta pašlaik.

– Kad vienojāmies par interviju, nogurušā balsī teicāt, ka rakstāt grāmatu. Nezinātājam varētu šķist, ka autors, literāru darbu radot, lido starp debesīm un zemi. Lasīt par Lauru «Piecos pirkstos» ir viegli, tikai pēc tam daudz jādomā…

– Viegli rakstīt ir grūti. Tas ir smags darbs, bet, ja ir rezultāts, tad pašam pēc tam ir prieks – bija vērts pūlēties. Es ļoti strādāju ar katru teikumu, izvēlos vārdus, meklēju vārdus; neciešu klamzožu, klabošu teikumu ritmu – tādu, kas raustās. Man vajag, lai valodā plūst, kā teicāt, pati no sevis. Un lai nav nekādas aizķeres, bet ja ir, tad tas ir speciāli. Man pašai ļoti patīk lasīt literatūru, kas ir, kā mēdz teikt, valodas māksla. Un viens no valodas mākslas elementiem, kā es to izjūtu, ir valodas plastika, vijīgums, vieglums…

Vairāk lasiet laikraksta piektdienas, 17. marta, numurā ŠEIT!

Komentāri

  1. Vai viss,kas notiek,notiek pats no sevis?Tas ir kāda darba rezultāts.Diemžēl,vai par laimi,šodienas paaudze ir parazīti,patērētāji,pateicoties savu vecāku audzināšanas darba rezultātam.Tad kā var mainīties iekšēji,ja nav izglītības, nav saprāta,tā ir paaudžu problēma.Vienmēr būs vajadzīgi gan darba ņēmēji,gan devēji.

    1. Stāsti par slikto jauno paaudzi zināmi jau no Senās Grieķijas laikiem.
      Vecie īgņas , kuri nemainās līdzi laikam,visos laikos ir vaimanājuši par slikto jaunatni.

  2. Šī kundzīte, ar kuras gādību 3zvaigžņu ordenis ir kļuvis nevērtīgāks par alus pudeles korķi, varētu atpūsties un nebīdīt te baigās tēzes.

Atbildēt uz Nu nu Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *