Komunistiskā genocīda upuru pieminēšana Kandavā

1949. gada 25. marts bija viena no baisākajām melnākajām dienām Latvijā, kad uz attāliem Krievijas apgabaliem nepamatoti izsūtīja vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, tostarp arī bērnus un sirmgalvjus… Toreiz, 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā no Kandavas stacijas aizrestotie lopu vagoni ar cilvēkiem uzsāka nezināmu un mokpilnu ceļu uz austrumiem – uz tālo Sibīriju.

Tagad šeit iekārtota piemiņas vieta, kur Māras dienā un 14. jūnijā sagulst ziedi represēto un uz mūžu svešumā palikušo tautiešu piemiņai. Šī diena kā skaudra un nedzēšama lappuse caurvij daudzu novada ļaužu likteņus. Sarkanbaltsarkanajam karogam ar sēru lenti vējā plandot, piemiņas vietā pulcējās negaidīti kupls pulciņš ļaužu, kuri ar ziediem, svecītēm un klusuma brīdi domās pārlapoja savu likteņstāstu, pieminēja savus mīļos, kuru dzīvesstāsti saistījās ar deportāciju un represijām, kuriem nebija lemts atgriezties Dzimtenē. Vilciena sliežu duna šoreiz bija dzirdama tikai iztālēm, bet dziļajā klusumā, kā tāla dvēseļu atbalss skanēja dzērvju klaigas. "Šo vietu no mūsu atmiņām neizdzēsīs nekad, tāpēc kamēr vien varēsim, šajos divos datumos ik gadu, mēs te būsim" – apņēmīgi, ar sāpju miklumu acīs, sacīja Kandavas novada represēto apvienības līderis Pēteris Briedis, aicinot tālāk doties uz Kandavu, kur paredzēts piemiņas brīdis pie represēto piemiņas akmens pilsētā, bet noslēgumā – kopīgi atmiņu stāsti. Represēto piemiņas pasākumi svētdien norisinājās daudzviet novadā – arī Matkulē, Vānē un Zantē.