Svētdiena, 2018. gada 16. decembris
Alvīne

Kandavā atklāta izstāde «Baltija un vācieši»

Autors: Kandavas novada muzeja krājuma glabātāja Ināra Znotiņa
Twitter
FaceBook
print
2015. gada 28. oktobris 18:04

Daudzu gadu garumā esam baroti ar informāciju par 700 gadiem vācu verdzības jūgā. Pat to stāsta arī mūsu tautas dziesmas, pasakas, rakstnieku literārie darbi un cilvēku atmiņas. Nu ne jau bez pamata būtu tapusi mūsu folklora un ne jau cilvēki būtu apzināti stāstījuši nepatiesību…

Par ļaudīm un kultūru, kas līdzās

Protams, katrai tautai jāapzinās sava identitāte un pašcieņa. Arī latviešiem. Un tas ir labi, ka mums tāda ir. Tikai jāatceras arī tas, ka mums līdzās vienmēr ir dzīvojušas citas tautas ar savu mentalitāti, paradumiem un arī zināšanām. Un tādi bija arī vācbaltieši. (Lai gan latvieši starp vācbaltiešiem nereti ierindoja arī citu tautību pārstāvjus, kas ikdienā runāja vācu valodā.) Mums ir bijis laiks, kad nežēlīgi tika postītas muižu ēkas un to iekārtas, baznīcas, kapi. Sak’ prom ar visu vācisko! Un tikai pagājušā gadsimta otrā pusē sākās rūpes par kultūras mantojuma saglabāšanu. Par nolaistajām muižu ēkām, izdemolētajām baznīcām, aizaugušajiem parkiem, nolauztajiem krustiem kapos.

Tagad sabiedrība ir kļuvusi tolerantāka, bet pētnieki ir ķērušies pie tēmām, kuras ilgus gadus nav kustinātas. Muzeji veido izstādes par nacionālajām minoritātēm un kultūras mijiedarbību. Privātīpašnieki atjauno muižu ēkas to kādreizējā izskatā. Pētnieki veic unikālu darbu, pētot muižu vēsturi, apzinot kapus un pētot tajos apbedīto tepat vien dzīvojošo līdzcilvēku vārdus. Te jāmin divas pētnieces Intas Dišleres sarakstītās grāmatas: SIA «Zaigas Gailes biroja», SIA «Rūmenes muiža» izdotā «Rūmenes muiža» (2009) un unikālā ar Jaunpils novada pašvaldības atbalstu tapusī grāmata «Jaunpils muižas, muižiņas. Jaunpils novada muižu vēsture no 13. līdz 20. gadsimtam», izdota 2013. gadā. Bet saistībā ar baznīcu vēsturi vērā ņemama ir Vitolda Mašnovska sastādītā enciklopēdija četros sējumos «Latvijas luterāņu baznīcas. Vēsture, arhitektūra, māksla un memoriālā kultūra». Protams, šie nav vienīgie izdevumi saistībā ar vācbaltiem, bet ļoti nopietni un visaptveroši gan. Tāpat ļoti interesanta ir vācbaltu literātes Ģertrūdes fon der Brinkenas sarakstītā smeldzīgā dzeja «Kad mājās nāc…» V. Bisenieka tulkojumā un atmiņu grāmata «Nogrimusī zeme» I. Dišleres tulkojumā.

Izstāde «Baltija un vācieši»

24. oktobrī Kandavas novada muzejā atklāja ceļojošo izstādi «Baltija un vācieši». Šī izstāde jau ir bijusi Ventspilī, Kuldīgā, Jelgavā, un iecerēts, ka tālāk tā ceļos uz Cēsīm un, iespējams, arī uz Igauniju. Izstāde un katalogs ir tapis, pateicoties Vācijas Iekšlietu ministrijas finansiālajam atbalstam, Baltijas novadpētniecības muzejam Darmštadtē, Kārļa Širrena biedrībai, kā arī daudzajiem brīvprātīgajiem vācbaltiešu novadpētniekiem. Izstāde ir izvietota 32 stendos, kuros ir vairāk nekā 300 dažādu attēlu, tabulu, karšu un anotāciju. Tiesa gan, teksti ir vācu valodā, bet turpat līdzās ir arī tulkojums latviski. Stendos ir aptverta informācija no Baltijas ap 1200. gadu līdz pat neatkarības iegūšanai un iestājai Eiropas Savienībā. Izstādes kuratora lomu ir uzņēmies Saksijas-Anhaltes Vācbaltu biedrības priekšsēdētājs Volfgangs Maurahs.

Volfgangs Maurahs – bijušais rīdzinieks

Volfgangs Maurahs dzimis Rīgā 1933. gada 27. jūlijā pianista Rolfa Mauraha ģimenē. Kā jau daudzu turīgu rīdzinieku ģimenēs arī Maurahu māte algotu darbu nestrādāja. Mazo Volfgangu audzināja vairākas audzinātājas, pēdējā no tām pēc tautības bija krieviete. Varbūt tāpēc arī šodien viņš prot runāt labā krievu valodā. (Vismaz man labi, jo varam saprasties bez tulka starpniecība!) Tēvs nomira agri – jau 1935. gadā. 1939. gadā kā daudzi vācieši arī māte ar Volfgangu repatriējās. Tiesa, līdz Vācijai viņi netika. Viņus izvietoja Polijas okupētajā teritorijā Poznaņā. 1948. gadā ģimene beidzot tika uz Vāciju un turpmāko dzīvi pavadīja Magdeburgā. Te Volfgangs beidza ģimnāziju un Magdeburgas Tehniskajā universitātē ieguva inženiera diplomu. Lielāko mūža daļu viņš nostrādāja smagajā metālrūpniecībā. Bet acīmredzot pirmie seši dzīves gadi Rīgā, Ausekļa ielā 2, viņam ir palikuši vislabākajā atmiņā. Tāpēc tagad viņš ir aktīvs Saksijas-Anhaltes Vācbaltu biedrības biedrs un arī priekšsēdētājs. Un vienmēr, kad atbrauc uz Rīgu, neaizmirst aiziet uz Ausekļa ielu 2 un palūkoties logos, kuros reiz noritējusi viņa laimīgā bērnība.

Vācbaltieši Kandavā

Saistībā ar ceļojošo izstādi mūsu vēsturnieks Agris Dzenis bija sagatavojis priekšlasījumu par vācbaltiešiem Kandavā. Viņš atgādināja, ka latvieši tradicionāli ar vācbaltiešiem parasti saprot muižniekus. Tomēr bez viņiem vācvalodīgās inteliģences vidū ir bijuši arī juristi, ārsti, mācītāji, skolotāji. Tiesa, viņu etniskā izcelsme bija stipri dažāda, bet viņus apvienoja vācu valoda. Kurzemē regulāri ieceļoja ne tikai vācu tautības iedzīvotāji, bet arī poļi, zviedri, franči u.c.. Ieceļotāju vidū bija arī pārvācojušies latvieši, kuri saskarsmē ar citiem lietoja vācu valodu. Arī Kandavā, tāpat kā visā Kurzemē, vācvalodīgie iedzīvotāji varēja brīvi apmesties uz dzīvi, tāpat kā brīvie latvieši. Vācbaltieši miestos darbojās gan kā tirgotāji un dzirnavnieki, gan kalēji un podnieki, gan sedlinieki un mūrnieki, gan kurpnieki, krodzinieki, rakstveži un dažādu citu profesiju pārstāvji. Seni dokumenti liecina, ka 19. gs. sākumā Kandavā bijis krodzinieks Johans Hermans Bergs, uzņēmējs, viesnīcnieks un Kandavas miesta priekšnieks Karls Antons Hencelts, viens no viņa znotiem Johans Kristians Gertners bijis brūža īpašnieks, bet otrs – Osvalds Ķilpe – bijis Kandavas pagasta rakstvedis un miesta priekšnieks. Kandavā plaša un pazīstama bija Jēgermaņu dzimta, no kuras populārākais bija birģermeistars, tirgotājs, viesnīcnieks un vācu krājaizdevu biedrības priekšnieks Osvalds Jēgermanis. Bet 20. gs. kandavniekiem noteikti vismīļākajā atmiņā ir saglabājies medmāsiņas Annas Jēgermanes vārds. Savukārt latvieši lielākoties bija galdnieki, kalēji, krodzinieki, mājkalpotāji. Starp latviešu un vācbaltiešu amatniekiem un kalpotājiem sociālā un etniskā robeža nepastāvēja, jo viņus vienoja darījumi un radnieciskās saites. Bieži vien latviešu vārdi un uzvārdi bija tik vāciski, ka par tautību varēja spriest tikai pēc ieraksta baznīcas grāmatās latviešu valodā. Tādi bija brīvlaistais latvietis Freimanis, kurpnieks un krodzinieks Georgs Beķeris, pārvācojies latvietis, namdaris Johans Heinrihs Veidners un daudzi citi.

***

Pasākuma noslēgumā visus priecēja šī projekta ietvaros izveidotais pavadītājansamblis «Dziesmas prieks», kura vadītāja un koncertmeistare ir Madara Boka.


Komentēt

Pasākumu kalendārs

2018.12.16 | 10:00

Futbols Cērē 

2018.12.16 | 11:00

Vokālais konkurss Kandavā 

2018.12.16 | 11:00

Radošā nodarbība Jaunpilī 

2018.12.16 | 15:00

Teātris Tukumā 

2018.12.16 | 16:00

Adventes koncerts Jaunsātos 

Visi pasākumi
Jaunākās galerijas
Mēness kalendārs
Novembris
Atvērt kalendāru
Horoskopi
Auns Vērsis Dvīņi Vēzis Lauva Jaunava Svari Skorpions Strēlnieks Mežāzis Ūdensvīrs Zivs Visi horoskopi
Facebook.com
Neatkarīgās Tukuma Ziņas iekš tā Facebook.com
Draugiem.lv
Eirokalkulators

coloring.cool