Ciemos pie mākslinieces Ingas Brīniņas

Zinot, ka māksliniecei Ingai Brīniņai 9. janvārī aprit apaļa jubileja, dienu iepriekš pieteicāmies ciemos Kandavas novada «Ojāros», kur saimniece jau bija padomājusi, kā žurnālistam domas apskaidrot tā, lai interjers palīdz: ar kafiju pie ķēķa galda varētu parunāt par to, kā viss notiek. Viesistabā – par dzimtu un to, kas esam; un visbeidzot darbnīcā, kas ziemā negrib īsti iesilt – par mākslu – ko tad citu!?

Tomēr ķēķī pēc ievada par to, ka ziemā tas daļēji pārtop keramikas darbnīcā, un to, cik laba manta ir pašgatavots ābolu etiķis, kaut kā pašsaprotami ļāvām kafijai dzist, aizrunājoties par Dieva dabu. Vēlāk Inga pieminēja, ka skolas gados matemātika padevusies un pragmatiskais prāts esot viņas stiprā puse, tāpēc pašai jābrīnās, ka par mākslinieci kļuvusi. Taču – bez analītiskas pieejas nevar arī mākslā – varbūt tāpēc saruna tādā – rokamā virzienā…

I. Brīniņa:

– Domājot par dāvanām, kas mums no augšas dotas: smadzenes ir kā dators, kas apstrādā informāciju – varbūt ierobežots, tomēr instruments, ar kuru dzīvojam. Taču jābūt arī uztvērējantenām – nevar norobežoties tikai savu domu un jūtu pasaulē. Pēkšņi ienāk kaut kas prātā, taču, lai kas notiktu, jābūt atvērtam… Arī meditācija sākas ar domu apklusināšanu galvā. Visu laiku taču par kaut ko aizdomājamies. Es, piemēram, ne tik daudz, lai piedzīvotu kādas atklāsmes, bet lai nepiededzinātu kārtējo putru, mēģinu ļoti koncentrēties darāmajam darbam. Tas ir grūti, jo, ja ir kādas idejas galvā, tu tās sāc risināt un – tad ieraugi, ka no katliņa jau zili dūmi veļas. Tā nevar, bet, domājot par konkrēto, čalas galvā tomēr apklust… Tā ir zināma disciplīna – apcerēt vienu no visām pusēm, bet pēc tam jau – šķiet, vecumā tas iestājas dabiski – sēdi saulītē un nedomā par neko. Esi vienkārši priecīgs.

– Iedomājot par to datoru galvā un atvērtību dažādiem impulsiem – interesanti, ka arī Dievam tuvoties varam vien, paplašinot apziņu – ejot sajūtās…

– Tā dara visās garīgajās mācībās. Jura Rubeņa grāmatiņā par kristīgo meditāciju ir atsauces uz 5. un 6. gadsimta kristiešu lūgšanu praksi. Bet viena lieta ir kaut ko izlasīt, bet cita – sajust un tad pieņemt. Ir teikts, ka Dievs radīja cilvēkus pēc sava ģīmja un līdzības, bet tas jau tikai ārējais veidols – pētot cilvēka genomu, atklāts, ka pilnīgi visi cilvēki glabā vienotu vēstījumu – Radītāja daļiņu. Šī daļiņa ir katrā no mums, tikai nepiedalās dienišķajā kafijas dzeršanā. Paplašinot apziņu – savu maņu iespējas, mēs varam nonākt kontaktā ar Radītāju. Savā ziņā atklājot sevi, mēs pietuvojamies dievišķajam. Par šādām runām mācītāji gan laikam saķertu galvu… (Smejas.)

Visu interviju ar Ingu Brīniņu lasiet laikraksta ceturtdienas, 16. janvāra, numurā ŠEIT!