Tikšanās "vaininiece" bija mūsu visu mīlētā un cienītā skolotāja Ārija Krūziņa, kura Ozolnieku astoņgadīgajā skolā pavadījusi sava pedagoģes mūža vislabākos gadus. Uz svētku brīdi skolotāju atvizināja viņas skolnieks Juris Šulcs, mazliet apmulsušu, skaisti sapucējušos un - labi sagatavojušos. Mūsu skolotājai 19. jūlijā apaļa jubileja - apaļi 80! Un nākamgad jau būs 30 gadi, kopš skolas vairs nav. (Vai nav iemesls atkal satikties?!) Skolotāju ar mīļiem vārdiem un ziediem sumināt bija ieradušies gan bijuši kolēģi Mirdza, Helēna, Ausma, Astrīda, Aija, Ojārs, Jānis, Daina (arī kā skolniece), gan pēdējā direktore Aina Kalme, gan bijušie skolnieki, kuri paši ir jau pārkāpuši piekto gadu desmitu - divas Ausmas, Juris, divi Jāņi, Rudīte, Regīna, Maruta, Tamāra, Vizma, Ārija, Lauma. Neba jau nu ēst bijām nākuši, bet gan pabūt starp ozolniekiem, starp savējiem. Jubilāre bija paņēmusi līdzi fotogrāfijas gan no savas bērnības un jaunības, gan visdažādākos momentuzņēmumus no skolas dzīves, kuros atpazinām sevi, skolas biedrus, tas sagādāja lielu patiku un atpazīšanas prieku: "Bet tas/tā taču ir...", tam sekoja atkal kāds komentārs. Ar fotogrāfijām mēs atkal bijām bērni skolas lauciņos, siltumnīcā, ekskursijās, stundās. Apbrīnojama ir skolotājas Ārijas Krūmiņas atmiņa, gandrīz par katru no mums, bijušajiem skolniekiem, bija kāds sakāmais un kāds notikums, ko atcerēties. Mūs vienoja skaistās atmiņas un kopības sajūta.
Paldies, mīļo skolotāj, par mīlestību uz dabu un darbu, paldies par sirds siltumu un sniegtajām zināšanām ķīmijā un dabas zinībās! Lai solis iet teciņus vēl ilgi, turaties, un mēs arī turēsimies. Uz tikšanos!