Vasara. 1941. gada jūnijs. Vācu karaspēks jau Lietuvā. Kauņas universitātes veterinārijas Fakultātes students, lietuvietis Pēteris Jušķis jau nokārtojis 4. kursa eksāmenu. Vēl tikai jānokārto vasaras prakses ieskaite un tad – atvaļinājumā uz mājām Klaipēdas pusē.
Sācies karš!
Uz fakultāti atbrauc krievu armijas virsnieki un pavēl rektoram – dažu stundu laikā izrakstīt diplomus visiem 4. kursu beigušajiem studentiem.
Kad veterinārārsta diploms kabatā, ar melno bertu visus aizved uz preču staciju un lopu vagonos, konvoja apsargātus, ved uz plašo dzimteni. Pēc dažām dienām kādā stacijā aiz Lietuvas robežas, kur lokomotīve uzņem ūdeni un ogles, ešelonu panākusi vācu armija. Gaisā vācu lidmašīnas, uz vagoniem met bumbas. Konvojs dod pavēli: "Izklīst!" Iebēguši krūmos, pārlaiduši uzlidojumu, pa tā paša dzelzceļa malas krūmiem apaugušajiem laukiem nākuši atpakaļ uz savu Lietuvu. Aiz Lietuvas robežas Pēteris paliek viens pats, jo katrs aizgājis uz savu dzimto pusi.
Pa baltajiem Lietuvas lielceļiem pārvietojas vācu armijas kolonas. Krūmos iebēguši 1941. gada varas pārstāvji. Mežos un labības laukos slapstās noklīdušas krievu armijas paliekas. Piesargādamies un negribēdams ne ar vienu no tām sastapties, viņš iet tikai rītos agri vai vakara krēslā, arī gaišajās vasaras naktīs. Kaut arī lēni, bet ar katru dienu tuvojas savām tēva mājām.
No partizāna par ārstu
Kādā rītā, ejot pa krūmiem, atskan: "Stāt! Rokas augšā!" Vācu okupācijas un armijas daļu pilnajā Lietuvā Pēteri sagūsta krūmos iemukusi krievu armijas vienība. Krievi domā, ka Pēteris ir vācu spiegs, tāpēc visu laiku viņu tur stobra galā. Konvojs neatstājas ne dienu, ne nakti. Nenošauj tikai tāpēc, ka viņš prot lietuviski un var aiziet uz zemnieku mājām palūgt ko ēdamu. Tas viņiem, zaļajās formās ģērbtajiem, ar puļķīša cepurēm galvā, ir pietiekoši svarīgs iemesls – dzīvības jautājums, jo viņi ir 15. (Starp citu, teiciens «Augšā puļķītis, apakšā muļķītis» radies no viņu lielā lasītnepratēju skaita. Piemēram, tolaik, pirms kara, iebraucot Liepājā, tika kontrolētas pases, zemnieki zaldātiem rādīja zirga pases un tās tika atzīta par derīgām. – Aut.)
Pie nelielas lauku dzelzceļa stacijas uz sliedēm stāv vācu armijas karamateriālu ešelons. Lokomotīvi neredz, gar sliedēm staigā sargkareivji. Krievu komandieris iedod Pēterim divas palielas granātas, parāda, kā ar tām rīkoties, un pavēl uzspridzināt ešelonu. Nekas cits neatliek – jāiet. Aiz sliedēm ir ūdenskrāns, cilvēki iet pēc ūdens. Sameklējis spaini, viņš iet it kā pēc ūdens. Ir jau novakars. Pēterim izdodas nolikt granātas zem vagoniem, šķiet, nevienam neredzot. To darbība, pēc armijnieku teiktā, ir ar laika distanci 12 minūtes.
Atgriezies norunātajā vietā, Pēteris nevienu nesastop. Nodomājis, ka visi aizgājuši, viņš arvien ātrāk iet uz meža pusi. Atskan sauciens: "Stāt! Rokas augšā! Ko – nodevi mūs?! Sprādzienu nav!" Pēc viņu aprēķiniem 12 minūtes jau bija pagājušas.
"Nošaut!" sauc poļitruks. Komandieris vēl domā, ko darīt. Lēni iet laiks. Un tad atskan divi sprādzieni. Tātad – glābts! Pēterim noņem apsardzi un ieskaita krievu daļas sastāvā. Viņi šķērso Lietuvas robežu, vēlāk pāriet arī frontes līniju, kur viņu ieskaita kādā regulārā armijas daļā.
Sākumā Pēteris ir feldšeris, vēlāk – kara ārsts. Kas par to, ka dokumentos priekšā rakstīts "vet"! Karā diez cik liela izvēle nav. Viņš strādā tikai ar skalpeli, kaulu zāģi, adatu, jodu un spirtu, visbiežāk – ar paštecināto. Uz amerikāņu medikamentiem vēl jāgaida līdz 1943. gadam…
Pēteris ir spēcīgs. Strādā 20 stundas diennaktī, bieži vien pēc lielajām kaujām arī visas 48 stundas bez pārtraukuma. Par nenogurstošu, pašaizliedzīgu ievainoto ārstēšanu viņam piešķir Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.
Māju vietā – krāsmatas un kapu kopiņas
1945. gada maija sākumā viņš jau ir kapteinis, vasarā, saņēmis atvaļinājumu, dodas apciemot savu ģimeni. Daudz viņš ir par šo dienu domājis. Viņš sagādājis šim laikam pietiekoši vērtīgas dāvanas tēvam, mātei, māsai un mazajiem brāļiem. Priekšā tāds satraukums un prieks!
Ciemā viss pa vecam, nekas nav nopostīts. Bet – kas tad tas?! Tajā vietā, kur stāvēja viņa mājas, vien sadegušas drupas. Kaimiņu atbildes uz viņa jautājumiem ir negribīgas, izvairīgas. Beidzot viņš uzzina, ka, krievu armijai ienākot, 1944. gada rudenī, sarkanarmieši sākuši māju izlaupīšanu. Tēvs pretojies atdot mājas bēniņos atrasto žāvētās gaļas gabalu. Kā var atņemt sarkanarmieša ģimenei pēdējo pārtiku?! Tad "atbrīvotāji" visu ģimeni nošāvuši un māju nodedzinājuši.
Vēl īsti neticēdams, Pēteris iet uz ciema izpildkomiteju. Tur kāds čekists paskaidro: "Jā, tāda lieta bija. Redziet, tur nav ko brīnīties! Visa Jušķa ģimene bija bandītu ģimene, un mēs viņu likvidējām." "Tēvs invalīds, nekādās politiskās spēlēs nekad nav piedalījies, arī abi brāļi vēl bija mazi!" "Nu toties viņu vecākais dēls Pēteris ir profesionāls bandīts!" "Es esmu viņu vecākais dēls!" aizmiglojoties skatam, Pēteris izvelk pistoli un nošauj čekistu. Pa otrās istabas durvīm nāk vēl kādi… Un pēkšņi izgaist doma, ka otrais, pret kuru tika vērsts viņa pistoles stobrs, būs viņš pats. Padomju Savienības varonis, kapteinis Pēteris Jušķis, kurš karā tik daudziem cilvēkiem glāba dzīvību, šauj. Par tēvu, par māti, māsu un diviem mazajiem brāļiem. Tie ir viņa pirmie un pēdējie šāvieni uz cilvēku visa kara laikā. Kad no blakusistabām neviens vairs ārā nenāk, viņš bezspēkā atslīgst pret galdu. Pēdējais šāviens ir tikai tukšs klikšķis. Uz galda ir telefons, tam blakus saraksts ar telefonu numuriem. Pēteris atrod rajona izpildkomitejas numuru un pats piezvana par notikušo. Atbraukušie varas pārstāvji saskaita piecus sarkanarmiešus – armijas čekistus, kuri nu būs krituši, aizstāvot dzimteni.
Vispirms jāatņem Varoņa zvaigzne
Pēteris nonāk Maskavā. Tiesāt viņu vēl nevar. Vispirms jāatņem Padomju Savienības Varoņa nosaukums. To var izdarīt tikai Augstākās Padomes prezidija sēdē, kura sanāk divas reizes gadā. Sešus mēnešus viņš gaida savu likteni…
Tiesa piešķir 25 gadus. Aizstāvis paskaidro – ja būtu nošāvis tikai vienu – savu apvainotāju – iespējams, būtu attaisnots. Pēteri aizsūta uz Karagandu, vienu no 27, ar ieslodzīto darbaspēku apgādātajām ogļu šahtām. Te ieslodzītie ir vecākie virsnieki – kara dalībnieki, vlasovieši. Ir krievu-somu kara virsnieki, kuri sēd par "puskažoku". Somijā kara laikā lielajā salā un dziļajā sniegā daudz zaldātu nosala. Virsniekiem bija puskažoki, un viņi izdzīvoja.
Pēteri atbrīvo 1956. gadā. Ar bijušajiem ieslodzītajiem slēdz līgumus un labi maksā. Arī viņš noslēdz vairākus līgumus un mājās pārbrauc tikai 60. gadu vidū. Strādā Klaipēdas veterinārajā klīnikā, drīz vien viņš tur ir vadītājs.
***
Pēteris Jušķis vairākas reizes varēja aiziet no krieviem, taču tēvs, I Pasaules kara dalībnieks, stāstot par vāciešiem kara laikā, bērniem bija radījis alerģiju pret šo tautu. Protams, Pēteris runājot ar čekistiem "seno kalniešu vīru valodā", nešķiroja viņus pēc tautībām, taču saviem bērniem viņš iepotējis citu alerģiju, tāpat kā to bija darījis viņa tēvs pret vāciešiem.
