Jauniešiem, kas dzīvo asociācijā «Dzīvesprieks» Vānes pagastā, līdz šim dzīvē nav bijis nemaz tik daudz gaišo, saulaino dienu. Un tieši tāpēc viņi darināja astoņus metrus garo likteņjoslu savai valstij, visiem labiem cilvēkiem un – paši sev.
Josta iesākās šoruden Ražas svētkos. Svētkos allaž kopā pulcējas Aizupes pusē dzīvē prieku guvušie bijušie audzēkņi. Daži jau ar atvasēm pie rokas. Ideju prātos rosināja mācību pārzine Laima Baumane. «Dzīvespriekā» patlaban mācās 35 audzēkņi. Pēc audzēkņu dzīves datiem – dzimšanas datuma, mēneša, goda – izrēķināja, uzzīmēja rakstiņus 9X9 cm laukumā. Balti, sarkani kvadrātiņi – katram sava cerību, likteņa zīme rokā. Salika vienu pie otras. Salīmēja, un tad jaunieši un skolotāja Una Budžena prātoja: "Labi izskatītos, ja mēs kopā – roku rokā – visus savus rakstus izšūtu!" Nodoms azotē nepalika. Visi ņēma rokās adatas un izšuva jostu. No abiem galiem, pa vidu – pa gabaliņam. Darbiņš aizgāja no rokas. Pirkstos adata iedūrās? Nu un?!
Nu lielās dzimšanas dienas likeņjostā 90 cerību mirkļi, stariņi, kas tikai kādreiz iemirdzēsies, bet tā notiks. 90 – tik, cik mūsu valstij gadu. Tik, cik jauniešu, bijušo audzēkņu, darbinieku un, iespējams, vēl kādam tuvam un mīļam cilvēkam… Jostā māsiņu Rūtas, Lauras un Baibas Ivančikovu sapņu cilvēki, ģimenes locekļi, bērni. Evitas Jaunušones jūra ar kuģi, uz kura viņa pati un, protams, ne viena pati. Ilzes Mārtinsones baltais zirgs, kamanās iejūgts, auļos pa sniegotu lauku. Igora Smirnova tepat, «Dzīvespriekā», iegūtā amata prasme un iespēja labi nopelnīt, iegādāties sev dzīvokli, izveidot ģimeni. Tā jau katra cilvēka labā cerība.
Mūsu ciemošanās dienā jaunieši sameklēja tautas tērpus. Lai labi izskatās. Lai ļaudis redz viņu prieku dzīvot. Izritināja jostu no kalniņa lejiņā, līču loču pa savu tēvu zemi un tā, lai allaž abi jostas gali sētā. Tur, kur pavards silda, ēdiens allaž galdā un šūpulī visu mīļots un lolots bērniņš.
