Liesma, Elita, Alita
1965. gada 24. aprīlis. Raiņa skolas zāle. Pēc valsts eksāmena, kurā diriģēts Tukuma kultūras nama koris, Rasma Valdmane (pirmajā rindā vidū) – vēlākā skolas mūzikas novirziena krustmāte un vairāku paaudžu dziedošo tukumnieku skolotāja – pēc toreizējās konservatorijas beigšanas kļuvusi par diriģenti ar papīriem

Tiem, kas iemācīti mīlēt mūziku

Autors: Liena Trēde
Twitter
FaceBook
print
2008. gada 3. februāris 06:35

Raiņa skolas dzimšanas dienas svinības nu jau kļuvušas par tradīciju. Parasti tie ir svētki pašreizējiem skolas audzēkņiem un skolotājiem, tehniskajiem darbiniekiem, bet reizi pa reizītei jubileja tiek svinēta citādi. Tā tas bija arī šogad, kad 19. janvārī (skolas dzimšanas dienas datums ir 1929. gada 20. janvāris) tika nolemts sarīkot nelielus svētkus kādreizējās Tukuma Raiņa 1. vidusskolas – tagadējās ģimnāzijas – absolventiem – mūzikas draugiem.

Pasākuma galvenā organizatore – un, ko tur liegties, arī viena no centīgākajām skolotājām Tukumā, kas ne vienu vien jaunieti gadu no gada iemācījusi mīlēt gan Raiņa «Lauztās priedes» kora izpildījumā, gan mūziku citās tās izpausmēs – Rasma Valdmane absolventus sveica ar dziesmu. Svētku koncertā uzstājās ģimnāzijas meiteņu kori un jauktais koris «Savējie», kura rindās varēja manīt ne tikai skolēnus, bet arī dziedātājus no "pagājušā gadsimta". Koris izpildīja pavisam svaigas – īpaši šī gada Dziesmu svētkiem komponētas kora dziesmas, bet tika atskaņoti arī vecie, labie, neaizmirstamie gabali, kuriem pievienojās zālē sēdošie – bijušie dziedātāji.

Savas prasmes izrādīja skolas instrumentālisti, ansambļi un solisti. Un viņiem nebija viegli, jo izpildījumu vērtēja "trīs gudrie" – dažādu gadu absolventi, kas mūzikas jomā orientējas joprojām. Taču vērtētāju labie vārdi (arī bučas) un dāsni dāvātās konfektes bija tikpat labs apbalvojums kā klausītāju aplausi.

Ticiet vai ne, bet muzicēšana, ko pārtrauca tikai neliela ekskursija pa skolu, ilga vairāk nekā piecas stundas. Ja teiksiet, ka muzikālajiem Raiņiem tas nav nekas sevišķs, tad varam piebilst, ka ne tikai dziedātāji, bet arī klausītāji, kas stāvgrūdām piepildīja zāli, bija tikpat izturīgi! Turklāt, koncerta plānotajai daļai beidzoties, muzicēšana turpinājās – arī absolventi gribēja parādīt, ka itin neko vēl nav aizmirsuši un dzīve kopā ar mūziku viņiem gājusi tikai labumā.

Sūtiet atmiņas un fotogrāfijas!

Bet šim pasākumam bija vēl kāds uzdevums, proti – nākamajā gadā skola svinēs savu 80. dzimšanas dienu. Šim notikumam par godu top grāmata – tas būs vēsturnieces un skolotājas Loānas Šulcas un viņas audzēkņu kopdarbs. Un blakus sausajām ziņām par notikumiem, skolai nozīmīgiem cilvēkiem, audzēkņu sasniegumiem grāmatā noteikti tiks rasta vieta odziņām – bijušo audzēkņu un skolotāju atmiņām.

Tāpēc pasākuma laikā tā dalībnieki tika aicināti aizpildīt anketas, kā arī sūtīt uz skolu (Raiņa iela 3, Tukums, LV-3101; gimnazija@tukums.parks.lv; tālr. 631 24181) un arī uz «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» redakciju (Brīvības laukums 10, Tukums, LV-3101; ntz@ntz.lv; tālr. 631 25216) atmiņu stāstus, arī fotogrāfijas.

Mēs bijām un… arī nebijām pirmie

Piedāvājam fragmentu no grāmatai veltītajām atmiņām.

Mēs – Raiņu mūzikas novirziena pirmā izlaiduma absolventi, protams, vienmēr esam lepojušies ar savu īpašo piederību skolai, – kā nu ne – mēs bijām pirmie! Pirmie un, iespējams, arī vienīgie, kam bija 11 mūzikas stundas nedēļā (plus vēl arī kāds ansamblis un divas instrumentspēles stundas). Pirmie, kas ne tikai dziedāja, bet paši jau otrajā klasē diriģēja kori, turklāt – ne tikai stundās, bet arī koncertos. Pirmie un pagaidām arī vienīgie, kas jau 5. klasē sarīkoja skolā sēdošo streiku ar dziedāšanu…

Tā varētu skaitīt vēl un vēl. Taču nu jau labi saprotam, ka ikvienam skolai piederīgajam ir kādas atmiņas, notikumi, kas bijuši vai arī tikai šķituši īpaši, vienreizēji un… neatkārtojami.

Un šis ir īstais brīdis atzīties, cik ļoti mēs – tie paši pirmie un neatkārtojamie – apbrīnojām lielo meiteņu ansambli, Veltas Smilgājas lielo bizi un tikpat skaisto balsi solo dziedājumos! Kā apbrīnojām un arī, ko tur liegties, apskaudām lielās meitenes par to, ka viņas – skolas kora dalībnieces – pirmo reizi piedalās Lielajos, turklāt simtgades Dziesmu svētkos! Un kur nu vēl balva, ko saņēma TV «Ko tu proti?» konkursā uzvarējušais skolas ansamblis (Bet tie vēl nebijām mēs!), – brauciens uz toreizējo Vācijas Demokrātisko Republiku, uz Rostoku!… Ir tik daudz lietu, kurās mēs nejutāmies ne pirmie, ne izcilākie…

Jāatzīst, vismaz mums – pirmklasniekiem – nekas neliecināja, ka tieši 1970. gada septembrī aizsāksies kas skolai un arī visai pilsētai jauns un nozīmīgs. Es dzīvoju pilsētas centrā un biju 4. bērnudārza (tagadējās «Avenītes») bērns, tāpēc Raiņa skola bija manējā pēc visiem papīriem. Varēja jau arī izvēlēties, un es to darīju, cik spēju: "Mammu! Tēti! Es gribu, lai mana skolā ir tā – ar to brīnumjumtu – zilu un no stikla!" Un tas jau nekas, ka manis iedomātais stikla kalns patiesībā bija stipri paplucis skārda jumta krāsojums.

Dalījums klasēs bija pavisam vienkāršs – bērndārznieki tika nodoti skolotājas Pētersones aprūpē, bet tā sauktajiem mājas bērniem tika mazliet stingrāks – skolotājas Skaidrītes Dubultes tvēriens.

Jā, mazliet vēlāk notika arī atlases konkurss. Nē, tā jau to nesauca! Bija parasta dziedāšanas stunda (Tās manas mīļākās, tāpat kā skolotāja Rasma, toreiz – Graudiņa. – Aut.), un mums bija jāiet pa vienam pie klavierēm un jāpilda skolotājas uzdevumi. Viņa spēlēja kādu dziesmiņu, tā bija jānodzied, jāsit arī ar plaukstām līdzi ritms. Jānodzied atsevišķas skaņas, intervāli… Arī jānodzied kāda paša izvēlēta dziesmiņa. Uztraukums bija milzīgs, un beigās šķita, ka tā ir pilnīga izgāšanās – es taču sajaucu vārdus!…

Tad acīmredzot notika sarunas ar vecākiem, jo atceros, kā mamma vakarā mājās atstāstīja skolotājas Rasmas teikto: "Mūsu bērni nebūšot mūziķi, bet gan dziļi inteliģenti cilvēki, kas mīlēs mākslu, mūziku un visu skaisto, pirmkārt tāpēc, ka to pazīs un sapratīs… Turklāt esot arī pētījums, kas apstiprina – muzikālā izglītība, mūzika veicina arī bērna intelektuālo attīstību!" Nu, ko tur daudz runāt, bija jūtams – arī vecāki sajutās kaut kā īpaši, un pēc neilga laika (nezinu, cik ilga, jo laiks jau toreiz ritēja lēnāk) mēs – Raiņa skolas pirmklasnieki – tikām pārdalīti: dziedošajos ābečniekos (skolotāja Skaidrīte Dubulte) un pārējos – bēbečniekos. Un ziniet, vismaz sākumā, tai pirmajā gadā, nebija nekādu citu nosacījumu, lai tiktu mūzikas klasē – noteicošā bija vienīgi un tikai muzikalitāte…



Komentēt

Pasākumu kalendārs

2019.09.18 | 10:00

Dzejas dienu pasākums Tumē 

2019.09.18 | 10:15

Lasīšanas pasākums bērniem Pūrē 

2019.09.18 | 11:15

Kino Lapmežciemā 

2019.09.18 | 17:00

Keramikas nodarbība Tukumā 

2019.09.18 | 18:00

Runās par Vecupes projektu Engurē 

Visi pasākumi
Jaunākās galerijas
Mēness kalendārs
Septembris
Atvērt kalendāru
Horoskopi
Auns Vērsis Dvīņi Vēzis Lauva Jaunava Svari Skorpions Strēlnieks Mežāzis Ūdensvīrs Zivs Visi horoskopi
Facebook.com
Neatkarīgās Tukuma Ziņas iekš tā Facebook.com
Draugiem.lv
Eirokalkulators

coloring.cool