Šķietams miers un klusums…

…valda Tukuma pievārtē, mazdārziņu kolonijā Laustiķī. Raža sen novākta, dobes uzraktas, mājiņas ieziemotas, vārtiņi slēgti… Un tomēr! Nonākot mazdārziņu taku labirintā, ik uz soļa katru nācēju sagaida kaķi. Lieli un mazi.

…valda Tukuma pievārtē, mazdārziņu kolonijā Laustiķī. Raža sen novākta, dobes uzraktas, mājiņas ieziemotas, vārtiņi slēgti… Un tomēr! Nonākot mazdārziņu taku labirintā, ik uz soļa katru nācēju sagaida kaķi. Lieli un mazi.

Sūrā kaķa dzīve…
Veci runči ar kaujas rētām purnā. Mīlīgas kaķenītes, kas tūdaļ glaužas pie kājām un lūko, vai nācējam nav kas paķēries līdzi – kāds cienastiņš kabatā, somā vai tīkliņā. Tikai mazie rudens kaķēni draiskojas savā nodabā – kā jau bērni, kam patstāvīgā, sūrā pieauguša kaķa dzīve vēl tikai priekšā…
Un vēl kas interesanti: kaķu krāsa un kažociņu raksts dārziņu koloniju it kā sadala "kvartālos" vai "novados"! Stūrī pie trim bērziem kaķi ir baltrudi raibi, bet, tuvojoties Spartaka ielas nostūrim, pārsvarā redzami melnbaltie. Savukārt uz otru pusi – tur, kur taciņas aizvijas uz bijušo šautuvju angāru pusi, – sākas lauku pelēču un "mājas rankaino" valstība…
Lūkoju ar dažiem ūsaiņiem iedraudzēties, bet te pēkšņi… Visi, kā sarunājuši, mani pamet un, astes izslējuši, dodas prom pa taku – pretī kādam vīram, kas nāk ar reņģu kulīti rokās.
Sasveicināmies, un nācējs pastāsta, ka viņam te esot savs "kaķu draudziņš", kam ik sestdienu atnesot par kādam reņģu kālam…Bet – vai tad "savējo" vien iespējams pabarot?! Te ir stingra hierarhija, savi bara un draudzības likumi – katrs kaķis izcīnījis sev cieņu un respektu un ir pārliecināts, ka arī viņam kas pienākas! "Vēl jau nekas, vēl zeme nav sasalusi, sniega un sala vēl nav, bet, kas būs ziemā…" vīrs nopūšas. "Negribas pat domāt! Dabiskā izlase, tā sacīt, sāksies…"

 

Pīles zina, ka var būt medījums!
Atceļā, kādā mazā dīķītī pie vienas dārza mājiņas, sastopu… bariņu meža pīļu. Šīs acīmredzot pat negrasās lidot projām! Vai nu cilvēki nāk un baro, vai arī pašas atrod pietiekami daudz ēdamā. Vismaz pagaidām. Un drošībā arī viņas jūtas: dārziņam un dīķim apkārt apvilkts žogs, un to nu arī pīles prot novērtēt! Vienīgi, kad pamana manu klajo ziņkārību un fotoobjektīvu, dažas papeld mazliet tālāk – aiz vilkvālīšu cera, kur vieglāk saplūst ar rudo vēlā rudens raibumu. Saprot gan pīlītes, ka varētu būt… medījums!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *