Pagājušo sestdien Zemītes pilī bija svētki. Skola svinēja 160. dzimšanas dienu. Visu dienu lietus gāza kā ar spaiņiem. Taču simts un vairāk ļaužu ieradās, lai sveiktu savu skolu augstajos godos. Dubļi šķīda, leknā zeme lipa pie pazolēm. Bet tā jau savējā – Zemītes zeme.
Kā allaž godos
Sveicieni ar smaidu. Uzsitieni uz pleca: "Tu labi izskaties!", "Turies, vecais!", "Labais!", "Viss virzās uz labo pusi!", "Beigts un pagalam. Žēl!", "Vienu jau allaž var!" – tie kriksīši no sarunām. Zemītnieki savā skolā tiekas ik pa pieciem gadiem. Kopā gadiem līdzi iet. Nav tā, – lūko salīkušu veci un vaicā: "Kas tu tāds?!" Visi sapulcējušies, pasērsa brīsniņu. Lūkoja, ar rokām aptaustīja, cik vecā pilīte gaiša. Gluži kā nogalzēta.
Noskrēja lietus sieva pāri dzirnavu ezerā slūžām uz Tautas namu, uz svinīgo. Bez svinīgā nu nekādi. Atmiņu kamolu ritināja kopā ar dziesmām vokālā ansambļa «Spārni» izpildījumā. Ar bildēm uz ekrāna līdzās skatuvei. Protams, neizpalika uzrunas. Labi vārdi pa labi, kreisi un, protams, – visi pelnīti. Rajona padomes Pateicības raksti Vijai Šulcai. Izglītības pārvaldes – Inetai Krūmiņai, Daigai Plūksnai un Gintai Immermanei. Kandavas novada domes Pateicības raksti Gaidai Priedei, Mārītei Klāsonei un Mirdzai Zernei. Pateicības vārdus bijušajiem un šobrīd vēl esošajiem skolotājiem pasacīja burziņā – svinīgā beigās. Lūkoja šaurībā starp solu rindām savu skolotāju. Samīļoja. Pateica paldies par coberi, cāli – kā nu kurā laikā, nesekmīgo atzīmi sauca, un kaktu arī.
Vizināšanās kamanās
Zentai Bērziņai Zemītes pamatskola bija pirmā darba vieta. 1948. gadā viņa beidza Tukuma ekonomisko tehnikumu. Tai laikā trūka skolotāju, tāpēc labiniekus pierunāja strādāt laukos "Es biju sportiska meitene. Atnācu uz Zemīti. Mācīju fizkultūru, bet pirmajās trīs klasītēs – visus priekšmetus. 6., 7. klasē mācījās puiši – 18 līdz 19 gadu jauni. Vecāki par mani. Viņiem karš bija pārtraucis skološanos. Visi jau pulveri ostījuši. Mums – jaunajām skolotājām, piecirta kanti. Ciemā brūtgāni uzradās. Kultūras nama direktors svētdienās ar kamanām vizināja. Kad apgāzās, tie tik bija prieki ar skaļu spiegšanu un kliegšanu!" atceras Zentas kundze.
Viena no spocenēm
Zemītē bērnu dienas vadīja arī Vija Strautmane. Gandrīz šeit pabeigusi pamatskolu, jo vecāki pārcēlušies uz dzīvi jūrmalciemā. Vija dzīvoja muižā. Jau tolaik valodoja par pils spoku. Visi bija dzirdējuši par dāmu baltās, zilās, zaļās drānās (kā nu kuro reizi tērptu), kas nereti pa pili staigā un ļaudis baida. "Reiz, kad mēs, bērni, tur pilī pie kādas draudzenes bijām sapulcējušies, teicu, ka man bišķi jāaizskrien uz mājām. Paņēmu palagu, aptinos un nostājos tur zem tās lielās egles. Tagad tās vairs nav. Kad nāca pārējie bērni, es tā mazliet paplātījos. Tad palagu nost, un žvīkt – uz mājām! Lūk, es arī biju viena no pils spocenēm," smejas Strautmanes kundze.
Arī tā gadījās
"Reiz bandīti aplaupīja veikalu. Tolaik nacionālos partizānus arī tautā dēvēja par bandītiem. Kas varēja izšķirt, kurš labais, kurš sliktais?! Visi prasīja maizi, ēst, laupīja, ar varu atņēma. Tajos gados reiz kultūras namā viesojās rakstnieki – Anna Sakse un Fricis Rokpelnis. Abi spalvas ļaudis uz skatuves stāstīja par gaišo nākotni, kāda mūs sagaida. Neviens jau neklausījās. Bažīgi skatās atpakaļ. Vadzi, kuru katru brīdi zālē neienāks mežabrāļi, un tad visiem būs gals klāt. Tolaik bija tādi istrebiķeļi. Viens no viņiem sēdēja pie galda, lejā pie skatuves. Līdzās uz galda viņam gara flinte. Stobrs pagriests uz durvju pusi. Puikas visi apkārt istrebiķeļam. Lūko, aptausta šaujamrīku. Anna ar Frici drīz vien pazuda aiz skatuves. Tai brīdī plintnieks arī grieza savu šaujamrīku uz to pusi. Publika šausmās pa durvīm laukā. Laikam bandīti nāca no skatuves," atceras V. Strautmane.
Direktores pastāstiņi
Bijusī direktore Vija Šulca atceras: "Kas nu tagad tās par skolu pieņemšanām?! Kad es strādāju, tad tikai bija! Iebrauca skolas sētā autobuss. Pilns ļaužu. Katram savs apskates objekts. Jānis Moruss allaž aizskrēja lūkot sporta laukumu. Ugunsdrošību lūkoja mans uzvārda brālis Arnolds Šulcs. Krāšņu skolā daudz, un ne jau pirmā svaiguma. Mēs zinājām Šulca kunga vājību. Tad laikus norunājām, kuru mēs tādu – valšķīgu, mutīgu – noliksim, lai viņam stāsta un rāda par tām rievām, cukām, dūmeņiem. Janīna, tu tā esi? Tā bija Janīna. Viņa mācēja izstāstīt Šulca kungam tik labi, ka allaž par ugunsdrošību saņēmām labāko vērtējumu – piecinieku.
Mēs toreiz atzīmējām darbabiedru apaļās jubilejas un arī ne tik apaļas. Vecajā skoliņā bija viena paliela klase. Durvīs, kas veda uz zāli, novietoti skapji. Tajos glabājās mācību uzskates materiāli. Klasē sabīdījām galdus un svinējām. Reiz atkal kāda komisija atbrauca skolu lūkot. Izglītības nodaļās vadītāja bija Ārija Lucāne. Viņa nejauši piegāja pie skapja un pavēra durvis. Skapis teju pilns tukšu un arī pilnu grādīgo dzērienu. Vadītāja veikli aiztaisīja skapja durvis un noteica: "Te jums pašu izgatavotie uzskates līdzekļi."
Viss, kā vajag
Bijusī direktore Midza Kuģe stāsta: "1958. gada 22. augustā ar Izglītības ministra pavēli tiku pārcelta no darba Grenču 7.-gadīgajā skolā darbā Zemītes skolā par direktori. Te satiku daudzus labus, atsaucīgus cilvēkus, kas man palīdzēja. Tā mēs strādājām. No rajona – tolaik Kandavas, dabūjām līdzekļus skolas remontam. Izbūvējām bēniņus. Iepriekšējo valdību laikā tur telpu nebija. Pārgājām no 7.-gadīgās uz 8.-gadīgo pamatskolu. Mainījās skolotāji. Mani kādreizējie skolēni kļuva par maniem darba biedriem. V. Šulcu savulaik pieņēmu darbā. Pēc tam – viņa mani. Ir patīkami dzirdēt, lasīt, redzēt, kā skolēniem paveicies. Skumji, ja nepaveicies. Paldies, ka mani atceras. Aicina līdzi ekskursijās. Man tie ir svētki. Zemītes skolā nostrādāti 30 gadi. 20 – pensijā. Kopš 1950. gada."
Malkas klēpja smarža
Anete Lapiņa, Agnese Tarnapoviča un Lauris Bušmanis ir skolas 21. gadsimta absolventi. Patlaban retāk sanāk būt Zemītē. Visi mācās. Ja būs asfalts ceļa segā, tad, iespējams, brauks diendienā darbā Zemītē un varbūt atgriezīsies uz patstāvīgu dzīvi. Agnese Zemītē iecerējusi atvērt skaistumkopšanas salonu. Anete vēl īsti nezina, bet tad manīs.
Lauris ir zaļais. Viņš iecerējis Zemītē iestādīt dažādus svešzemju kokus. Skaistus un arī ātraudzīgus. Būs, ko rādīt iebraucējiem, un būs vērtīga koksne, kurai noiets pašmāju tirgū.
80. gadu absolventu sēž kādā no daudzajām klasēm. Galds teju lūzt no gardumiem, našķiem. Vērtīgas pudeles lai. Bet kaut kā negribas. Nevelk ne uz
ēšanu, ne dzeršanu. Sanita Vētra stāsta, ka nesen pabraukusi garām vecajai skolai. "Kā tur?" saausās pārējie. "Izskatās kā bēdu ieleja. Ēka iet bojā! Žēl," tā Sanita. Un nu sarunu maisam gals vaļā: "Te jau viss pārāk gaiši glancēts. I ne kur apsēsties. Nav tas. Tur krāsnīs bija dzīvā uguns. Vasarā – lauciņi. Malka šķūnītī tā smaržoja, un baltmaizes sacepums kopgaldā…"
Vairāk fotoattēlu skatīt fotogalerijā
